Esmu tepat – Tev līdzās

Kultūra Sleja
  • 1
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    1
    Share

Daudziem mājās ir lolojuma dzīvnieks. Tas var būt kaķis, suns, kāmītis, zivtiņas, jūrascūciņa, pelīte, žurciņa, čūska, trusis, putns vai jebkas cits, ko cilvēki tur mājās būrīti, akvārijā vai vienkārši – tas dzīvojas pagalmā. Cilvēks pārdzīvo sava dzīvnieciņa mūžu. Neizbēgami pienāk brīdis, kad dzīvnieciņa mūžs iet uz beigām. Tad jādomā, kā pareizi rīkoties – vai ļaut dzīvnieciņam aiziet no dzīves nolemtajā laikā, vai pieņemt lēmumu par eitanāziju. Man personīgi nav iebildumu pret dzīvnieku eitanāziju, bet tikai ar noteikumu, ka tas tiek darīts būtisku iemeslu dēļ. Izlemjot vai tā ir labāk.

Esot daudz iemeslu, kāpēc dzīvnieku saimnieki izvēlas eitanāziju. Tā var būt kāda smaga slimība, kuras dēļ dzīvnieciņš pavada savu ikdienu sāpēs un ciešanās. Tas var būt kāds ļoti agresīvs audzējs, kas pamazām nogalina dzīvnieku. Var būt arī cits iemesls – dzīvnieks cilvēkam ir apnicis, traucē, uzvedas mežonīgi vai kādā citā veidā „krīt uz nerviem“. Šādu iemeslu es neatbalstu. Tas, ka kāds no dzīvnieka ir noguris vai jūtas traucēts, nav iemesls, lai to nogalinātu. Uzskatu, ka ja reiz esi uzņēmies atbildību par savu lolojumdzīvnieku – tad saglabā šo atbildību līdz dzīvnieka mūža galam.

Kas mani ļoti uztrauc? Tas, ka cilvēki šādos brīžos rīkojas nejēdzīgi. Gribētu pavēstīt visiem, kuriem ir dzīvnieki, iemidziniet savus dzīvnieciņus pareizi. Galvenais – lūdzu neņemiet sev līdzi mazus bērnus, kad iesiet ar šo mērķi pie veterinārārsta. Bērnam šāds skumjš notikums nav jāredz un jāpiedzīvo. Bērns var no zvēriņa atvadīties arī mājās. Pie kam, dzīvnieciņš nebūs apvainojies, ja bērns nebūs nāves procedūrā piedalījies.

Ja nu tomēr esat ar savu dzīvnieciņu aizgājuši pie vetārsta, tad nekādā gadījumā neatstājiet to vienu pašu. Dzīvnieks ir nobijies. Viņš ir lielā stresā un satraukumā. Viņš ierodas būrīti, nepazīstamā vietā, kur ir nepazīstamas smaržas, nepazīstami cilvēki un baiļu smakas virmo no visiem stūriem. Dzīvnieks ir milzīgā stresā. Viņam skaras klāt nepazīstami cilvēki un dur adatas. Dzīvnieks ir šausmās. Protams, cilvēkam ir ļoti žēl un viņš pārdzīvo par to, ka dzīvnieciņš ir jāzaudē. Šajā brīdī iztēlojieties sevi dzīvnieka vietā. Viņa pēdējie dzīves mirkļi tiek pavadīti bailēs. Tāpēc lūdzu – esiet kopā ar savu dzīvnieku līdz viņa pēdējai elpai. Turiet sava dzīvnieka ķepu savā rokā narkozes ievadīšanas brīdī. Glāstiet savu dzīvnieku eitanāzijas mirklī un sakiet viņam tā: “Es esmu tepat. Es esmu tev blakus!”. Ļaujiet dzīvniekam sevi sajust līdz pēdējai elpai. Arī tad, ja ārsts liek jums iziet ārā eitanāzijas brīdī, sakiet “NĒ”. Jums ir tiesības būt ar savu dzīvnieku tik ilgi, cik paši to vēlaties. Ja veterinārārsts ietiepjas un iebilst, tad ejiet projām. Brauciet pie cita ārsta. Brīdī, kad dzīvnieka sirds būs apstājusies un dvēsele pametīs ķermeni, tad varat iziet no kabineta. Tad viss būs noticis. Ātrāk nekur nav jāiet.

Ceru ka kāds izlasīs man stāstu sadzirdēs šo vēsti un ieklausīsies. Atcerēsies. Aizdomāsies. Saimnieks ir dzīvniekam visa pasaule: elks un Dievs. Nepieviliet savus dzīvniekus viņu pēdējā dzīves sekundē. Palieciet kopā ar viņu kā Dievs un elks.

  •  
    1
    Share
  • 1
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.