Šoreiz Viviāna uz randiņu sataisījās visai pavirši. Uzvilka klasisko melno kleitiņu ar melnām laiviņām, matus sapina vienkārša bizē, bet acu zīmuli nesanāca uzkrāsot, kā vajag, tāpēc pēc otrā mēģinājuma viņa to notīrīja nost pavisam. Viņa neizskatījās nevīžīgi, tomēr ārējam tēlam netika veltīts tik daudz enerģijas kā gatavojoties iepriekšējiem randiņiem.
Viņa nekavēja, taču tāpat gāja paātrinātā solī, tāpēc norunātajā vietā ieradās desmit minūtes ātrāk, nekā bija plānots. Apsēdusies uz tuvākā soliņa, viņa izņēma mazajā somiņā iestūķēto grāmatu, atviegloti nopūtās un atsāka lasīt vietā, kur bija palikusi, kad bija pēdējais brīdis sākt taisīties randiņam. Viviāna viegli atgriezās grāmatas pasaulē, jo tā nebija pametusi viņas prātu visu šo dienu. Grāmata tuvojās beigām, tās notikumi attīstījās tik strauji, ka bija viegli aizmirst par reālo pasauli.
Viņa pat nemanīja, kā skrēja laiks, un par savu randiņu atcerējās tikai tad, kad Sandis nosēdās viņai blakus. Viviāna pacēla acis un izbrīnā tās pamirkšķināja, atceroties, kur atrodas.
“Čau, ceru, ka nekavēju,” Sandis sasveicinājās, izstiepjot rokas apskāvienam.
“Nē, nepavisam,” Viviāna atbildēja. Apskaujot puisi, viņa neizlaida no rokas vēl atvērto grāmatu. “Ja tev nav iebildumu, es pabeigšu lappusi.” Nesagaidījusi Sanda atbildi, viņa atsāka lasīt.
“Protams!”
Pievērsties grāmatai nebija grūti. Viņa juta – tūlīt notiks kaut kas ļoti svarīgs, un to nevar tagad laist garām. “Tikai neaizmirsti par Sandi,” Viviāna domās sev atgādināja. “Viņš ir tik saprotošs, zina, kā tas ir, kad esi iekritis grāmatā… Vai Sandis nelīdzinās tam tēlam? Zaļas acis, mīlīgas brilles, asprātīgas atbildes un joki… Kaut nu viņš beigās izdzīvotu…”
“Man likās, tu teici, ka tikai pabeigsi lappusi.” Sandis viņu pārtrauca.
“Pa kuru laiku es sāku jaunu lappusi?” Viviāna pie sevis nodomāja. Bet skaļi pateica: “Jā, piedod, vienkārši kā reiz esmu saspringtā momentā. Pabeigšu šo atvērumu un tad gan viss, labi? Tu esi vislabākais!” Un Viviāna atsāka lasīt.
Drīz Viviāna jau atkal šķīra lapu, bet viņa paguva izlasīt tikai teikumu, kad divas vīrieša rokas izņēma grāmatu no viņas plaukstām. Viviāna aizvainoti iekliedzās, it kā viņa būtu bērns, kam atņemta mīļākā mantiņa.
“Es palieku greizsirdīgs,” Sandis iesmējās un aizvēra grāmatu.
“Ko tu izdarīji!” Viviāna sašutusi iesaucās. “Es taču neieliku grāmatzīmi, tagad es nezināšu, kur paliku.”
“502. lappuse, es iegaumēju.”
Izņēmusi grāmatu no puiša rokām, viņa atvēra nosaukto lappusi un pārliecinājās, ka viņam ir taisnība. Tomēr šoreiz viņa lasīt neturpināja.
Apņēmusies tagad tiešām pievērsties reālajai pasaulei un puisim viņai līdzās, Viviāna iesāka sarunu par grāmatām nesaistītu tēmu. Viņa vēl aizvien juta aizvainojumu par to, cik spēji Sandis viņu izrāva no grāmatas pasaules, taču centās to neizrādīt. Neviens jau nav perfekts, un šoreiz viņam varbūt pat ir taisnība, viņa tomēr bija diezgan rupja… “Bet vai tiešām viņam tik grūti saprast, ka tik tuvu beigām ir gandrīz neiespējami pārtraukt lasīt? Viņš taču pats arī ir grāmatmīlis. Un grāmatu dēļ mēs arī iepazināmies un satuvinājāmies. Līdzīgi kā tie galvenie varoņi…” Un tā nemanot domas atkal bija atgriezušās pie grāmatas. Viviānu nemaz nepārsteidza, ka viņa nevar sagaidīt randiņa beigas. Šodien vienkārši bija tāda diena.
Viviāna centās vērst visu savu uzmanību pret puisi, tiešām centās. Viņa bija izbaudījusi katru ar viņu pavadīto mirkli. Un tomēr – tieši tagad grāmata vilināja vairāk, un palika jau grūti to noslēpt.
Beidzot Sandis bija gatavs atvadīties, un daļa Viviānas par to bija priecīga, lai arī otra daļa nevarēja sagaidīt, kad pienāks nākamā tikšanās reize. Daudz par to nedomājot, viņa gandrīz skriešus mēroja ceļu uz mājām, un grāmata jau bija ārā no somas, pirms ārdurvis tika aizslēgtas. Nometusi kurpes, kur pagadās, viņa atkrita gultā un momentā nokļuva starp lappusēm. Beidzot viņa varēs lasīt, nevienam nepārtraucot.
Bija viens naktī, kad Viviāna pāršķīra pēdējo lappusi. Acis bija nogurušas, tomēr viņa tik ļoti gribēja parunāt par nupat izlasīto, ka nevilcinoties paķēra telefonu un zvanīja Sandim. Zvans netika atbildēts.
“Droši vien aizgājis gulēt, pārzvanīšu no rīta,” Viviāna sev domās noteica.
Tomēr arī no rīta zvans palika neatbildēts. Arī pēcpusdienā. Beidzot uz vakarpusi telefons ievibrējās, ziņojot par īsziņu no Sanda.
“Sveika, Viviāna! Man bija liels prieks ar tevi satikties un pavadīt ar tevi kopā laiku šajos pāris mēnešos. Tu esi ļoti jauka un dedzīga persona, man bija interesanti ar tevi sarunāties, taču nedomāju, ka mums vajadzētu atkal tikties un turpināt saziņu. Lai tev veicas! Un lai labi lasās!”
“Ah,” Viviāna nodomāja. “Man tiešām likās, ka viņš varētu būt tas īstais… Bet nav ko liet asaras.”
Un Viviāna piegāja pie plaukta un izvilka no tā jaunu grāmatu.
"Books" by shutterhacks is licensed under CC BY 2.0.
