“Paskat, past! Atkal koncertzālē pulka mūziķu sabraukuši,” es teicu savam dzīvesbiedram. Mana dzīvokļa logi ir vērsti tieši uz koncertzāles dienesta ieeju. Taisnības labad jāpiemin, ka pa dzīvokļa logiem redzu arī koncertzāles mākslinieku ģērbtuves. Citreiz brīnos, kā gan mums izdevās iegādāties teju visu jaunās dzīves uzsākšanai, bet tikai ne aizkarus. Nekas, lai jau ir mums kā uz parādi! Ko gan mums slēpt? Savu šarmu?
Mans dzīvesbiedrs nereaģēja uz manu izbrīnu, viņam prāta apcirkņus bija aizpildījis kas cits. Tā bija sen lolota iecere, kuru iegādāties viņš beidzot varēja atļauties. Jaunā planšetdatora iespējas viņam noderēs darbā. Man gan nepatīk, ka viņš pērk dārgas iekārtas, jo vispirms vajadzētu samaksāt automašīnas līzinga rēķinu, dzīvokļa īres lēsi un iegādāties pārtiku visai nedēļai. Mans mīļotais noteikti lepotos, ka šeit rakstu ne tikai vārdu “rēķins”, bet arī “lēse”. Ar jauno planšetdatoru viņš beidzot varēs būt mierīgs, un viņam nebūs jāskraida ar nošu kaudzi no vienas mācību klases uz otru. Viņš ir koncertmeistars, kuram kopētās notis visu laiku bija haosā. Lai jau viņam tiek! Solīju sev neko nepārmest par dārgo pirkumu, lai gan aizkari būtu tikpat lietderīgs pirkums, ja pat ne vēl lietderīgāks.
Es turpināju vērot rosību pagalmā un bezkaunīgi lūrēt koncertzāles logos. Daudzi man pārmet, ka tas nav gluži pieklājīgi un šāda rīcība balansē uz naža asmens starp to, kas ir vai nav ētiski. Rietumeiropas morāles filozofija par to izvērstu garu, plašu diskusiju, bet ne es. Dzīvesbiedram vaicāju: “Klau, pupsik! Vai mums vajag satraukties par šo lūrēšanu? Vai arī tā nav mūsu atbildība, ka kāds izvēlas savā koncertzāles ģērbtuvē neaizvilkt žalūzijas?” Viņš tik glaudīja un glaudīja, tik glaudīja un glaudīja savu planšetdatoru. Laikam, ka paliku nesadzirdēts, tāpēc burkšķēju sparīgāk: “Vai tu dzirdi, ko es tev prasu?” Viņš atrāva acu skatienu no jaunās mantiņas spožā ekrāna un tomēr nolēma atbildēt uz manu jautājumu. “Pagaidi, es šo varu pajautāt mākslīgajam intelektam,” mans vīrietis teica. Nopietni? Kas tā par modi tagad ikdienišķus jautājumus vaicāt mākslīgajam intelektam?
Te es tomēr savu mūžīgo kritiku un skepsi piebremzēju, Es savu ikdienu uzticu mākslīgajam intelektam, arī ikdienišķos jautājumos. Savu attieksmi toreiz varu uzlūkot šodienas acīm – man skauda. Man patiesi nenovīdīgi skauda, ka es ar savu bezdarbnieka pabalstu nevarēju nedz jaunu planšetdatoru nopirkt, nedz pilnā apjomā samaksāt lēses. Zinu, ka viņš būs priecīgs, ka šo rakstu – es atzīstu kļūdu. Es ne tikai atzīstu kļūdu, kuru pieļāvu, bet arī atkārtoti rakstu vārdu “lēse”. Viņam ir īpaša aizraušanās ar latviešu valodas semantikas labirintu izzināšanu un padziļinātu izpratni.
Tātad viņš pavaicāja manu ikdienišķo jautājumu mākslīgā intelekta rīkam. “Ko gan rīks būs izanalizējis? Kādu atbildi sniegs? Velti gaidīt kādas sensacionālas atbildes,” es nodomāju. Nebija jau arī nekāda dižā un viedā atbilde. Mākslīgais intelekts ierosināja šo problēmu risināt, nopērkot aizkarus. Loģiski, vai ne?
Visbeidzot kāds nosauc lietas īstajos vārdos. Tā ir mana problēma, ka es izjūtu neērtības sajūtu par aizkaru neesamību. Tā nav mana problēma, ka lūru pa sava īres dzīvokļa logiem uz koncertzāles ģērbtuvēm. Gan jau, ka kāds lūr arī uz mani. Lai taču lūr! Kaut uz mani pliku!
Noslēgumā man jāsaka, ka es jūtos skumji. Skumji, ka nevaru atļauties viedierīces. Skumji, ka pievēršu uzmanību kam tik nenozīmīgam kā aizkari. Skumji, ka mana iekšējā kailsala dēļ nākas ciest citiem. Skumji, ka Liepājas vēji plosa manu morālo stāju. Skumji, ka nevaru atļauties jaunas mantiņas, kas mani daudz, daudz vairāk ielīksmotu un liktu priekpilni gavilēt.
