Leni Riefenstahl

Lenija Rīfenštāle – propagandas kino ģēnijs jeb ļauna sieviete

Eiropa Sleja
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Lenija Rīfenštāle paliks kā leģenda un mīkla. Viena no spožākajām XX gadsimta kinorežisorēm, kura ar saviem atklājumiem dokumentālā kino jomā var nostāties līdzās rīdziniekam Sergejam Eizenšteinam. Taču sabiedrības attieksme pret viņu joprojām ir nepārprotama – ļauna sieviete, kura nepatīk. Kāpēc? Tāpēc ka viņa (tāpat kā Eizenšteins) ar savu mākslu slavināja diktatora režīmu. Šajā gadījumā – Ādolfu Hitleru. Lenija jeb Leni nekad nav bijusi nacistu partijas biedre, taču viņas spējas ekrāna mākslas izmantojumā un radošie atklājumi nacistu pasākumu ekranizācijā, palīdzēja Hitleram kļūt par to mītisku būtni, kuru vācu tauta glabāja savā apziņā pirmskara periodā. Viņa palīdzēja nacistiem tieši tāpat kā Eizenšteins boļševikiem. Idealizējot un dramatizējot heroiskā vadoņa tēlu. Eizenšteinu visi liek mierā, bet viņu turpina ienīst?

 Sāksim ar beigām

Pievērsīsimies šim stāstam 2000. gada vasarā Sudānā. Virs notikuma vietas (Nūbijas tuksnesī) riņķo vecs krievu helikopters, kas beigu beigās avarē un krīt. Kabīnē ir britu kinorežisors Rejs Millers, kurš spiests piedzīvot šo nepatīkamo avāriju un pēc trieciena paliek dzīvs. Jūtot kā pār viņa salauzto kāju tek degviela, viņš pamana ar citas lietas. Otra pasažiere – 98 gadus veca dāma, it kā vairs neelpo. Rejs pagūst izvilkt viņu no lūžņiem un novieto drošā attālumā. Tad atstāj sievieti tuksneša smiltīs un meklē palīdzību. Ir pārliecināts, ka sieviete mirusi. Taču izrādījās, ka tā nav. Sirmā dāma bija dzīva un tiek nogādāta slimnīcā. Nākamā diena kļuva par gandrīz pēdējo viņas mūžā. Toreiz Rejs viņai uzdeva pēdējo jautājumu: „Ko jūs savā mūžā esat nožēlojusi?“. „To, ka kalpoju nepareizam režīmam. Uzticējos trešajam reiham un to atbalstīju. Tas bija nepareizi.“, – viņa atbildēja un neaizgāja no šīs pasaules. Sirmās dāmas vārds bija Lenija Rīfenštāle (Leni Riefenstahl) un viņa pameta šo zemi tikai trīs gadus vēlāk Vācijā. 101 gada vecumā. Tāpēc Rejs paguva izveidot par viņu dokumentālo filmu, kuru 80 citi režisori bija atteikuši uzņemties. Kāpēc? Tāpēc, ka savulaik viņa bija Hitlera privātā kinorežisore, kurai izdevās parādīt ekrānā nacistus un Hitleru kā cēlus un perfektus cilvēkus. Nevis tāpēc, ka viņi tādi bija, bet gan tāpēc, ka Leni bija ekrāna mākslas ģēnijs un spēja savu varoņus parādīt dievišķā gaismā kā ideālus uzvarētājus un cilvēces glābējus. Viņa atklāja jaunu kameras izmantojuma veidu un filmētais materiāls uz viņas montāžas galda nebija tikai situācijas fiksācija. Tika radīts emocionālais tēls. Leni saprata kā to dara ar ekrāna mākslas izteiksmes līdzekļiem. Viņa dramatizēja situāciju un iepludināja vēstījumā enerģētismu un emocionalitāti tik prasmīgi, ka parasta reportāža pārvērtās spraigā piedzīvojumā un ar šo viņa turpina magnetizēt visus, kas turpina strādāt kino un televīzijā. Taču šīs sievietes ģēnija klupšanas akmens bija viņas atbalstītājs, patrons un galvenais varonis 30. gados – Ādolfs Hitlers. Vai viņa bija nacistu partijā? Nē. Vai saprata, ko Hitlers dara? Nē, neesot sapratusi. Vai drīkst viņai noticēt? Laikam nedrīkst gan. Māksliniecei (vēl jo vairāk tik talantīgai) vajadzēja saprast, ar ko Ādolfs īsti nodarbojās un uzņemties atbildību par savas mākslas efektiem politikā.

Ar ko viss sākās?

1932. gadā Ādolfs Hitlers nosēdās kino salona krēslā un noskatījās jauno vācu filmu „Zilā gaisma“ ar Leni Rīfenštāli un Matiasu Vidmanu galvenajās lomās. Viņš, tieši tāpat, kā Staļins Krievijā, bija iemīlējies kinomākslā. Tāpēc visu brīvo laiku atvēlēja filmu skatīšanās procesam. Šoreiz tika piedāvāts stāsts par mistisku un mīklainu sievieti, kas atgādina raganu un dzīvo mīklainā alā, kas pilna ar kristāliem. Tā pievilina vīriešus no tuvējiem ciemiem, kuri turp dodoties, iet bojā. Hitleram patika kino pasakas, mīklas, teiksmas un fantāzijas, sapņu elementi. Vienā rāvienā šī filma kļuva par viņa mīļāko kinodarbu, un tāpēc viņš nekavējoties vēlējās iepazīties ar autori 28 gadus veco vācu kinorežisori, dejotāju un aktrisi Leni Rīfenštāli. Starp citu šī filma, kā debija režijā, tika demonstrēta Venēcijas kinofestivālā un ASV National Board of Review to 1934. gadā apbalvo kā labāko ārzemju filmu.

Leni Riefenstahl“Leni Riefenstahl” by urcameras is licensed under CC PDM 1.0

Kas viņa bija? Šī Lenija jeb Leni?

Dzimusi pārtikušā Berlīnes ģimenē, pagājušā gadsimta sākumā. Strauji aizraujas ar mākslas pasauli, piedalās bohēmu ballēs un kļūst populārā kā dejotāja. Pēc tam sāk režisēt filmas, kurās pati spēlē galvenās lomas. Kā aktrise veic pārdrošus, kaskadiera cienīgus elementus. Bez dublieriem. Leni bija dzirdējusi par Hitleru, tobrīd ļoti populāru personu Vācijā un Eiropā. Taču nebija ar vadoni privāti pazīstama. Pēc pirmās tikšanās kļuva skaidrs, ka kontakts ir nodibināts. Tagad abi (vadonis un režisore) zināja, ka gan viens gan otrs vēlas to pašu – sasniegt maksimālo savā jomā.

Leni Riefenstahl

Pēc varas pārņemšanas Vācijā, nacisti pievērsa īpašu uzmanību kino izmantojumam propagandā. Filma varēja pārliecināt labāk un emocionālāk, nekā uzruna vai argumentācija tekstā vai radio balsī. Tobrīd tika gatavots Nirnbergas mītiņš un Hitlers piedāvāja Leni filmēt šo pasākumu. Viņa pieprasīja pakārtot visu pasākumu kino vajadzībām. „Gribas triumfs“ (1935) kļuva par veiksmīgu kino darbu, kurā montāža izveido cilvēku masu kā varonīga cilvēka tēlu, kur visi deg par vienu mērķi un ir gatavi to sasniegt.

Leni Riefenstahl“Leni Riefenstahl” by urcameras is licensed under CC PDM 1.0

Leni vēlējās panākt skatītāja klātbūtnes efektu un viņai tas arī izdodas. Vēlāk viņas atklātos paņēmienus izmanto daudzi, ieskaitot Zvaigžņu karu triloģiju, 40 gadus vēlāk. Tobrīd Hitlers bija sajūsmā par to kā Leni viņu filmē no zema rakursa un viņš kadrā izskatās monumentāli. Kā gigants un piemineklis savai idejai. Pasūtītājs bija apmierināts un režisore ieguva neierobežotus līdzekļus turpmākajam darbam.

Nākamais Leni patiešām ģeniālais darbs ir 1932. gada olimpiādes filmēšana. It kā sporta pasākums, kurā lielu mākslu atklāt nav iespējams, taču jaunajai režisorei izdodas filma nevis vizuāla atskaite. Leni bija pakļāvusi visu stadionā notiekošo savām vajadzībām. Augstlēcējiem un tāllēcējiem nācās laipot pāri vadiem un daudzus ārzemju sportistus traucēja viņas un kino grupas pedantiskā klātbūtne. Taču rezultāts bija satriecošs – izdevās neatkārtojams darbs „Olimpiskās spēles. Nāciju festivāls“ (1936). 1938. gadā Leni demonstrē šo savu darbu arī ārzemēs un pat amerikāņu kritiķi šo uztver kā izcilu filmu.

1939. gada kara pirmajās dienās Leni kino grupa aktīvi piedalās arī otrā pasaules kara sākuma dokumentēšanā. Sākumā viņa filmē visu kas notiek, ieskaitot ebreju šaušanu Polijā, kas esot apturējusi režisores aizrautību kara dokumentēšanā. Pēc pauzes viņa esot atteikusies no šī projekta. Tālāk pievērsusies jaunas pilnmetrāžas filmas projektam par mīlu Spānijā un pati tajā dejo flamenko kā soliste. Tā kā Spānijas ainas kara apstākļos filmēt Andalūzijā nebija iespējams, tad Leni iesaistīja kā statistus koncentrācijas nometnes ieslodzītos romus. Pa dienu viņi piedalījās filmēšanā, bet vakarā atgriezās nāves nometnes barakās. Visi statisti gāja bojā nāves nometnē. Pati Leni vēlāk šo faktu centās noliegt, apgalvojot, ka esot sastapusi savus aktierus arī pēc kara.

1944. gadā viņu aizturēja kā nacistu simpatizētāju, apcietināja. Ilgi notika izmeklēšana. Taču kara noziegumus viņas darbībā neatklāja.

Atlikušo mūža dalu Rīfenštāle veltīja sevi attaisnojot, taču viņai tas neizdevās. Rezultātā Leni atbrīvoja no ieslodzījuma, taču strādāt ar kino viņai vairs neizdodas. Viņa pāriet uz fotografēšanu. Daudz publicē savas reportāžas vadošajos pasaules žurnālos un 71 gada vecumā iemācās nirt, viltojot dokumentus un uzdodoties par 20 gadus jaunāku sievieti. Tam seko lieliska zemūdens reportāžu sērija un visbeidzot sadarbība ar Reju Milleru filmā par nejauko Hitlera režisori.

Ko viņa neatzina?

Leni Riefenstahl & Yannis Koutsomitis“Leni Riefenstahl & Yannis Koutsomitis” by YanniKouts is licensed under CC BY-NC-SA 2.0

Viņa neatzina pret sevi vērsto kritiku. Visu mūžu pretojās sabiedrības naidam pret sevi. Viņa esot māksliniece un nevis politiķe. Taču dažas lietas savā jomā tomēr nepamanīja. Sākot jau ar „Zilo gaismu“, kuru faktiski Leni veidoja kopā ar ungāru ebreju režisoru Bellu Balažu (Herbertu Baueru, kurš vēlāk pārcēlās uz Padomju savienību un strādāja Staļina kino propagandas sistēmā). Pēc Ādolfa Hitlera nākšanas pie varas, daži filmas veidotāji pazuda no filmas titriem kā nepiemēroti. Ieskaitot Balažu. Tad nu Leni pievāca visu filmas slavu vienīgi sev un uzskatīja sevi par vienīgo filmas panākumu nodrošinātāju. Iespējams, ka tā arī bija, taču šaubas no tā nemazinājās.

90. gados pirmo reizi Rejs Millers sāka veidot filmu par šo visiem nīstamo sievieti. Leni tobrīd bija 90 gadus veca, taču ļoti aktīva. Visu filmēšanas laiku viņa turpināja kritizēt operatora darbu, nebija salauzta un spēja pat kritizēt Millera kino grupas filmēšanas stilu, norādot uz paviršībām un pieprasot labāku koncentrēšanos savam darbam.

Rīfenštāli ļoti interesēja Nūbijas ciltis Sudānas ziemeļos. Vairākus gadus pēc kārtas viņa dokumentēja to, kas šajā lokālajā vidē notika. Kā cilvēki dzīvoja izolētajā pasaulē. Lai to paveiktu, Leni apmetās uz dzīvi šajā cilts nometnē, mēnešiem guļot uz klajas zemes, bez servisa un ērtībām. Viņai patika šī mežonīgā un primitīvā vide. Tieši tur viņa vēlējās tikt apglabāta pēc savas nāves. Tātad – vislabāk jutās vietā, kur neviens viņa nejautāja par Hitleru, pagātni un lieliskajām filmām, kas nebija pareizas. Neviens neaizliedza filmēt.

Leni Riefenstahl“Leni Riefenstahl” by urcameras is licensed under CC PDM 1.0

Nuba - body painting“Nuba – body painting” by Rita Willaert is licensed under CC BY-NC 2.0

The people of the Nuba mountains“The people of the Nuba mountains” by Rita Willaert is licensed under CC BY-NC 2.0

Nuba - body painting“Nuba – body painting” by Rita Willaert is licensed under CC BY-NC 2.0

Tieši Nūbijā Leni, avarēja kopā ar Milleru. Tas notika Nūbijas tuksnesī. Pēc acu atvēršanas, viņa esot prasījusi, vai Rejs ir nofilmējis visu. Arī brīdī, kad Leni tika izvilkta no helikoptera lūžņiem. Režisore bija profesionālis līdz „matu galiem“. Neko tamlīdzīgu Rejs savā mūžā nebija piedzīvojis un bija spiests atzīties, ka filmēšanas laikā no leģendārās kinorežisores esot daudz iemācījies.

Viņa atgriezās Vācijā pēc avārijas. Turpināja neatzīt, ka būtu vainīga pie kara noziegumiem. Neesot nevienam darījusi pāri. Neesot nevienu nogalinājusi. Vai viņa pielūdza Hitleru? Jā. Visi to toreiz esot darījuši. Vai viņa nesaprata, ka propagandas filmas var izraisīt nelaimes? Nē, Leni to nesaprata. Viņai filmas bija tikai māksla, piedzīvojums, pārdzīvojums un viss. Kāds ir mākslinieka pienākums sabiedrības priekšā un kāda ir mākslinieka vaina?

Vai vispār ir iespējams nodalīt mākslu no politikas? Šķiet, ka nav iespējams. Taču Leni Rīfenštāle to atsacījās atzīt.

Viens ir skaidrs – viņa mainīja kinomākslas valodu. Viņas kamera slidoja, peldēja un dreifēja. Nira, taranēja un liesmoja. Tā bija jauna pieeja. Rīfenštāle bija izcili talantīgs cilvēks un Hitlers to izmantoja savā labā. Kāpēc viņa tā aizrāvās? Tāpēc, ka Hitlers deva iespēju izvērsties, garantēja vislabāko tehniku un talantīgam cilvēka tas nozīmēja tobrīd bezgala daudz.

Šis stāsts beidzās 2003. gadā Vācijā, kur leģendārā un nīstā kino režisore ir apglabāta. Vientuļnieces pelnus uz Nūbiju neviens tā arī neizveda. Reja Millera „Tēlu vara“ šo stāstu prot izstāstīt citādi, taču secinājums ir tas pats – vai mākslinieks ir vai nav atbildīgs par savu mākslas darbu ietekmi uz sabiedrību.

File:WP Leni Riefenstahl Grabstelle.jpg“File:WP Leni Riefenstahl Grabstelle.jpg” by WaltR is licensed under CC BY-SA 3.0

Pagaidām šis jautājums ir neatbildēts.

Raksts veidots sadarbībā ar TVNET. Ilustratīvā materiāla veidotājs – mākslinieks Egils Griķis.

Attēli – Publiskais īpašums, izmantojot Wikimedia Commons
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.