Pērn, no maija līdz jūnijam ikviens liepājnieks bija aicināts apspriesties par vairāku liepu nociršanu Raiņa ielā. Arī es, būdama liepājniece, tam pievērsu uzmanību. Ja reiz man atļauts spriest un lemt, tad arī to darīšu. Par Raiņa ielas liepām viss beidzās tā, ka izlēma tās nocirst. It kā dēļ drošības. No vienas puses – tā tas arī bija. Viena no liepām aizsedza skatienam kājāmgājējus. Tos pašus, kuri, vēlēdamies šķērsot ceļu zebrainajā marķējumā, nereti tika pat pamanīti. Bīstamie koki būtu jālikvidē. Par to šaubu nav. Taču, kas notiks pēc tam?
Man koki šķiet svarīgi. Izcilos apstākļos Liepājas mūza liepa jeb kā pa senam tā saukta – tilia cordata, var sasniegt iespaidīgu vecumu tūkstošgades apmērā. Tomēr Liepājas vētras izcilos apstākļus šiem kokiem nenodrošina. Katru gadu kāds koks neglābjami salūzt. Kas notiek pēc tam?
Pilsētvides apzaļumošana ir svarīgs jautājums. Daži vētras nolauztie vai vecuma nolikvidētie koki atstāj zīmīgus tukšumus pilsētas ainavā. Īpaši vietās, kur tie stādīti pēc šabloniska vienmērības principa. Visas zaļās zonas – vai tās alejas, vai arī parki, būs agrāk vai vēlāk jāpakļauj ainavas atjaunošanai.
Brīžiem šķiet – mani tas daudz neskar. Visiem nozāģētajiem kokiem pakaļ nav iespējams raudāt. Taču miers ir mānīgs. Tas piedalās līdz brīdim, kad zudušais koks savā vietā jau atstājis salkani piesātinātu saules apspīdētu pleķīti. Dažviet atjaunošana – koka stādīšanas formā, netiek veikta. To vietā izvēloties nobruģēt laukumiņus, iekārtot soliņus vai gluži vienkārši, nedarīt neko. Man arī kādreiz šķita, ka viena koka zudums lielu ļaunumu nenodarīs. Taču tik vienkārši koki no mums neaiziet.
Liepāja nav sliktais piemērs. Nē, koki ir un aug. Taču nedrīkstētu ieslīgt pašapmierinātībā un pieprasīt no pilsētas saimniekiem tikai pašu apzaļumošanas minimumu. Mums jāspēj labāk. Zaļās zonas nodrošina temperatūras regulāciju, gaisa kvalitātes paaugstināšanu, vēju aizturi. Liepājā, kura ir ūdeņu ieskauta, tas ir īpaši svarīgi. Straujas temperatūras maiņas var nodarīt kaitējumu kā ēkām, tā cilvēkiem un viņu mīļuļiem. Zaļās zonas uzlabo sabiedrības laimes koeficientu. Šādās zonās autobraucēji brauc piesardzīgāk, ietves labāk piemērotas gājējiem un visiem divu un trīs riteņu cienītājiem. Bez zaļo zonu, īpaši koku, ēnām, saulainā Liepāja savos vecajos bruģos pārkarstu. Katrs no mums priecīgāks satiekot ēnā veldzējošos, nevis saules apgrauzdētu tantiņu.
Ilgtspējīgas ainavas plānošana jānodrošina visur, ne tikai apmeklētākajās un redzamākajās pilsētas vietās. Tas jādara pilsētas funkcionālajos rajonos, īpašu uzmanību pievēršot ostas zonai. Tur materiālu pārkraušanas rezultātā tuvējās mājas slīgst putekļos. Zaļo zonu izstrāde nav nākusi par sliktu nevienā rūpnīcu rajonā, kur pīppauzes laikā darbinieks varētu izvēlēties nelielu pastaigu, nevis muguras atspiešanu pret sētas ieejas durvīm. Tas jādara arī mazāk turīgo ļaužu mikrorajonos. Diemžēl korelācija starp nabadzību un zaļo zonu trūkumu kļūst acīmredzama, kad novērtējam zaļo zonu priekšrocības. Vieta kļūst iedzīvotājiem pievilcīgāka, veicinot ekonomisko un sabiedrisko attīstību. Tas jādara, ja vien iespējams, daudzdzīvokļu pagalmos, privātmāju zemes gabalos. Vāveres un sīļi mums jau palīdz, bet mums pašiem priekšā lielākais darbs. Ilgtspējīgumu varam nodrošināt ar labu plānošanu, laiku, atbalstu un interesi. Mūsu, cilvēku, interesi.
Arī mūsu daudzdzīvokļu mājas pagalms šogad piedzīvoja pārmaiņas. Pirms vairākiem gadiem manu logu priekšā auga milzīgas papeles. Katrs, kurš karstajās jūnija dienās vēlējās atvērt logu, piedzīvoja papeļu pūku mutuļus. Koki bija paveci, pašvaldība tos uzskatīja par iespējamu apdraudējumu un tās tika nocirstas. Jūniji manā dzīvē beidzot kļuva labāki. Arī saules gaisma pagalmu piepildīja daudz vienmērīgāk. Tikmēr celmus bērni apgleznoja ar bizbizmārītēm. Šogad celmu vietā – pīlādži. Ne tie izaugs tik augsti, kā vecās papeles, nedz metīs pūku. Un pēkšņi sajūta, ka pagalms atkal atguvis dzīvības dzirksteli. Mēs, vietējie, vienojušies ar pašvaldību, šos mazos kociņus kopjam. Šie koki būs mūsu ieguldījums nākotnei.
Tāpēc Liepāja nav sliktais piemērs. Bet iestigt pašapmierinātībā nedrīkstam. Mazajiem kociņiem ilgs ceļš ejams līdz pieauguša koka statusam. Vecākie koki nākošo vētru var nepārdzīvot. Saulē svilstošais tukšais zālāju laukums ēnu pats no sevis neradīs. Īpaši šeit Liepājā, mums dziedot, ka saknes jau vējš neizplēš, – sev jāatgādina – cilvēku mežs ir daļa šīs vides. Jebkurš koks mūsu Liepājā – tā ir pilsētas atmiņa. Mums visiem kopā tā bija, ir un būs jāatjauno.
Ervins Strauhmanis fotogrāfija “Linden leaves” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
