Kādā neparastā dienā Bens pamodās pavisam apjucis. Viņš nespēja saprast, kur atrodas. Vai tiešām vakardienas viskijs būtu pie vainas, ka pamodies viņš neatpazīst vietu, kur bijis? Bens lēnītēm cēlās augšā. Ieraugot skatu, kas pavērās pieceļoties, viņš kļuva vēl vairāk apjucis. Viņš saskatīja baznīcu, kas bija tikai kripatu lielāka par viņu pašu. Tai blakus tirgotāju bodītes, kas atgādināja spēļu namiņus. Vēl lielāks bija Bena pārsteigums, kad viņš ieraudzīja arī cilvēkus, kuri viņam sniedzās labi, ja līdz augšstilbiem. Bens vienmēr bija zinājis, ka ir krietni garāks par lielāko daļu savu vienaudžu, taču nekad nebija redzējis tik īsus un mazus cilvēciņus pieaugušu cilvēku veidolā!
Viņš nolēma doties pie cilvēkiem un pajautāt, kur tad īsti ir nonācis. Varbūt kāds kaut ko būs manījis un zinās paskaidrot?
Problēma bija tā, ka Bens pat gribēdams nespētu iespraukties mazajās tirgotāju bodītēs. Viņš tās saplēstu un sagrautu jau iekšā ejot. To sapratis nolēma, ka prātīgāk būtu uzrunāt kādu uz ielas, kurš neatrodas nevienā bodītē vai namiņā. Bens piegāja pie viena no mazajiem cilvēkiem un pieklājīgi uzsāka sarunu.
— Labrīt! Vai es drīkstētu jums uzdot jautājumu?
Mazajam cilvēkam, lai kārtīgi saskatītu Bena seju, bija pamatīgi jāatkāpjas un augstu, augstu jāpaceļ galva.
— Labrīt, labrīt! Nu jautā ar’!
Bens juta, ka mazais cilvēks it nemaz nav sajūsmā par Bena klātbūtni un sarunas uzsākšanu.
— Vai jūs varētu, lūdzu, pateikt, kur es atrodos? Zinu, ka šis ir bezgala dīvains jautājums…
Bens jutās sakautrējies. Tas taču ir tik muļķīgi – nezināt, kur tu pats atrodies un kā šeit esi nonācis.
— Šis jautājums ir bezgala dīvains tika varbūt tāpēc, ka ir skaidri redzams, kur tu atrodies. Visādi citādi es šeit neko dīvainu nesaskatu. Bet, ja jau reiz tu jautā un izliecies par muļķi, tad atbildēšu, ka tu atrodies liliputu ciemā.
— Nē, nē, es atvainojos, es negribēju jūs aizvainot, es vienkārši šorīt pamodos šeit un esmu neizpratnē. Es nezinu, kur atrodos un vai tas, ko redzu, tik tiešām ir tas, kas notiek. Pēdējais, ko atceros – vakar sēdēju bārā un dzēru viskiju!
Mazais cilvēks izskatās uzjautrināts.
— Ne tu pirmais, ne pēdējais, kas šeit nonāk. Neuztraucies, dienas beigās viss atgriezīsies ierastajās sliedēs.
Bens būtu gribējis uzdot vēl kādu jautājumu vai vismaz saprast, ko tad mazais cilvēks ar šo pēdējo teikumu bija domājis, taču nepaguva. Mazais cilvēks izgaisa skatienam.
Bens apstaigāja mazo cilvēku – liliputu ciemu – un nevarēja beigt brīnīties, cik šeit viss ir maziņš, kompakts un neierasts. Viņam bija sajūta, ka viņš atrodas leļļu ciemā, kur viss izskatās kā pasakā. Bet viss nemaz nebija tik pasakaini. Bens ik pa laikam ar kāju pastūma kādu priekšmetu, kuru nebija pamanījis savā ceļā. Viņam gadījās pat ar kāju pamatīgi pagrūst kādu no mazajiem cilvēkiem! Bens jutās tik ārkārtīgi vainīgs, ka ir tik liels un garš, ka nemaz dažbrīd nepamana mazos cilvēkus un to iedzīvi. Visbeidzot Bens ieraudzīja klaju lauku, kur nekas nemaisītos viņam pa kājām. Bens apgūlās zālē un aizvēra acis.
Mazajam cilvēkam bija taisnība – viss atgriezās ierastajās sliedēs. Kad Bens pamodās, viņš atradās mājās. Savās mājās, savā gultā.
"Buttercup meadow" by MarilynJane is licensed under CC BY 2.0.
