Naktī Lote ir sapņojusi par to, ka ēd mammas gatavoto sacepumu. Pamostoties viņai šķiet, ka vēl joprojām jūt biezpiena kārdinoši brūnās garoziņas un viegli skābenās dzērveņu sulas atbalsis uz savas mēles. Izsalkums kairina viņas mazo puncīti, un meitene, veikli apģērbdamās, noskrien no otrā stāva guļamistabas lejup.
Tur virtuvē jau rosās viņas māmiņa. Abas apmainās ar labarīta vēlējumiem, kamēr pa Lotes prātu urdās nepiepildītā vēlme par kāroto saldo ēdienu.
Mamma, brokastu olas cepdama, iecietīgi uzklausa meitas gastronomisko iegribu. Lotei par neaptveramu prieku, piekrīt to pagatavot. “Tomēr ar vienu nosacījumu,” Lote izdzird piebildi, un tā viņu dara aizdomīgu, “tev pašai jāaiziet uz pagrabu dzērveņu sulai pakaļ.”
Lotes pleci sagumst. Pagrabs ir mazās meitenes visnemīļākā vieta pasaulē. Tūlīt uzreiz aiz vietējās kapsētas. Tumšais telpas padziļinājums ir ne vien biedējošs un auksts, bet visiem mājas iemītniekiem arī vienlīdz labi zināms, ka tur iemetinājies gan Pagraba Mošķis, gan žurķis un Lote nevar tā uzreiz pateikt, no kura viņai vairāk trīc kājas.
“Mammu, vai kāds cits nevar aiziet? Māsas nevar?”
“Kā tad tā?” brīnās mamma, “sacepumu gribi tu, ēdīsi tu, bet uz pagrabu jāiet māsām.”
Lote piekrīt, ka mammai ir taisnība. Tad smagi nopūšas un apņemas stāties pretī izaicinošajai tumsas pasaulei.
“Paņem līdzi kabatas lukturīti no verandas. Tētis atkal aizmirsis nomainīt izdzisušo spuldzi.”
Lote paklausa. Dzirdētais nemaz neskan iepriecinoši.
Pie pagraba durvīm nonākusi, viņa apstājas. Netālu rotaļājoties redzama māsa Dārta.
Lote sauc, lai māsa nāk ar viņu, tomēr saņem noraidījumu. Dārta negrib bez liekas vajadzības līst iekšā mitrajā tumsā, un kurš gan viņu tajā var vainot?
Apņēmusies būt drosmīga, Lote ver vaļā smagās ieejas durvis, vienlaicīgi ļaudama saules gaismai sadurties ar spocīgo krēslu un savādo smārdu, kas to pavada.
Viegli drebošiem ceļgaliem viņa nokāpj pirmos pāris pakāpienus pretī pazemei. Pa meitenes muguru, gluži kā mierinot, vēl arvien rotaļājas dienas gaismas strēles. Lote uzmet skatienu apkārtnei, kā pēdējo glābiņu meklējot, pirms pati nozūd tumsā.
Sākumā neredz neko. Viņa zina, ka acīm vajadzīgs brīdis, lai pierastu pie jaunajiem apstākļiem, taču tad atvieglota atceras par pirkstos sažņaugto lukturīti. Brīdi paknibinājusies, viņa to veiksmīgi ieslēdz. Nu Lotes skatiens cerību pilns seko šaurajam gaismas kūlim. Ak, kaut ātrāk izdotos atrast meklēto un varētu no šejienes nozust!
Pirmie izgaismojas stūrī, netālu no ieejas samestie puķu podi. Tos slinkā māsa te ienesusi un atstājusi tādus, kādi tie bijuši. Ar baltu pelējuma kārtu apvilktie zaru stīgojumi nudien atbilst tam apzīmējumam, kādus māsa tiem piedēvējusi pati – īsteni “dārza sprāgonīši”. Lotei tie atgādina naidīgas, spokainas būtnes, un viņa cenšas uz tiem vairāk neskatīties.
Vairākkārtīgi pārlaidusi baterijas izstaroto gaismu pagraba stūriem pāri, meitene lēnām sāk virzīties uz priekšu. Nāsīs tikmēr salīduši visi smacīgie sārņi.
Lote par savu mērķi noskatījusi pie tālākās sienas izvietoto plauktu, uz kura visā dibena sienas garumā izkārtojušās ievārījumu un sulu burkas. Viņa ir jau pusceļā, kad meitenes seju ar taustekļiem aizskar kas piņķerīgs un baiss.
“Palīgā, palīgā!” Lote no šausmām iekliedzas. Viņa nesaprot, kas tas ir. Vai – kurš? Spoks? Pagraba Mošķis? Un ja nu – žurķis?!
Lote lēkā un spiedz. Ar roku notraukdama preteklību nost, Lote saprot, ka iepinusies milzīgā un pieputējušā zirnekļa tīklā. “Fui, fui, fui!” viņa sūkstas savai atbalsij.
Ar netīrajiem pavedieniem cīnīdamās, Lote saprot, ka pie pretējās sienas dzirdama skrapstoša skaņa. Meitene acumirklī apcērtas riņķī. Nu gan viņa ir pārliecināta, ka tas ir žurķis. Viņa te palikusi divatā ar žurku! Tā noteikti ir liela, resna, pierijusies un tagad nāks un apēdīs Loti pašu! Prātā ieskanas onkuļa vārdi par to, ka tādas žurkas varot bērniem nograuzt ausis un nez ko tur vēl.
Viss, viss, viss!
Lotei ir gana. Pie joda to sacepumu, pie joda dzērveņu ķīseli! Lote iztiks ar saldējumu. Viss, ko viņa grib – ir ātrāk tikt ārā. Meitene, pēkšņas panikas pārņemta, steidzas uz izeju, tepat jau pakāpieni – galvenais – nepaklupt, kad atskan spēcīgs būkšķis. Tumsa ir apēdusi pēdējo sīksīko gaismas strēli, kas savienoja pagrabu ar ārpasauli. To saprot arī Lote pati. Pagraba durvis ir aizcirtušās. Vai arī – aizcirstas. Nozīmes nav. Nu Lote te paliks. Asaras rīdama, meitene pievārē pēdējos pakāpienus un sniedzas pretī rokturim. Tikai… šai durvju pusē tā nav, tas ir nolauzts.
