Pēkšņi uzrausos sēdus. Bija nakts vidus. Tajā mirklī sapratu, ka mani gaida kārtējā negulētā nakts. Mazliet gribējās raudāt, bet acis bija sausas. Šķita, ka visas asaras ir izraudātas. To vairs nav.
Aizgāju uz virtuvi, lai uztaisītu tēju. Varbūt tā spēs mani nomierināt. Pēdējā laikā mēģināju meklēt mierinājumu arī vismuļķīgākajos veidos. Skaidrs, ka tēja mani nenomierinās. Tā vienkārši paildzinās laiku, paātrinās rīta atnākšanu. Centos visu darīt klusi. Klusi ielēju ūdeni, ieslēdzu tējkannu, tikpat klusi paņēmu krūzi un ieliku tajā tējas maisiņu. Tikai tējkanna mani pievīla, tajā ūdens burbuļoja tik skaļi, ka noteikti tūliņ kādu pamodinās. Man izrādījās taisnība. Kad tikko biju aplējis tējas maisiņu ar verdošu ūdeni, virtuvē ienāca mamma.
Viņa arī uztaisīja sev tēju, apsēdās man blakus, bet nerunāja. Apkārt valdīja klusums, kas patiesībā bija skaļāks par jebkuru skaņu. Neviens no mums neuzsāka sarunu, bet mūsu abu domas bija vienā vietā.
Klusumu pārtrauca mammas sacītais, ka man esot jārunā. Dalīta bēda esot pusbēda. Viņa man palīdzēšot, uzklausīšot. “Lai pārdzīvotu notikušo, tev jārunā par to, jāizstāsta savas sajūtas. Kā akmens novelsies no sirds, tici man!” mamma centās uzsākt sarunu. Bet es klusēju. Es negribēju ne runāt, ne domāt par notikušo.
Pēc vēl pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem uzsākt sarunu, mamma piecēlās, lai dotos atpakaļ uz guļamistabu. Viņa pieliecās, iedeva man buču uz pieres un klusi teica: “Tu nebiji vainīgs, tā bija tikai nelaimīga sagadīšanās.” Tajā brīdī es vēlējos kliegt. Kliegt, ka esmu vainīgs un ka nekāds akmens no sirds man nenovelsies. Dzīvošu visu atlikušo mūžu ar savu akmeni uz sirds. Tomēr es nekliedzu. Es tikai apstiprinoši pamāju ar galvu un novēlēju mammai saldus sapņus.
Kad mamma bija aizgājusi, paskatījos uz viņas pilno tējas krūzi. Pēkšņi es vairs nespēju valdīt asaras. Es domāju par to stulbo ballīti, kuras dēļ es izlavījos no mājām. Kā gan es varēju aizmirst aizslēgt durvis! Kādēļ mazajai Elīzai tieši tajā brīdī bija jāpamostas? Šīs domas mani pārņēma kā liels, melns mākonis. Es biju vainīgs! Es esmu lielais brālis, kurš nevis nosargāja savu mazo māsu, bet…
Pēc brītiņa, kad biju mazliet nomierinājies, es iztukšoju savu tējas krūzi un devos atpakaļ uz istabu. Nespējot aizmigt, es domāju par mammas ārējo mieru, par viņas spēju mierināt mani, lai gan man būtu jākrīt uz ceļiem viņas priekšā, lai lūgtu piedošanu. Bet to es pagaidām nespēju. Pagaidām nespēju novelt akmeni no sirds, tas ir pārāk smags.
"Nice Cup of Tea" by lucyrfisher is licensed under CC BY 2.0.
