Intervija ar profesori, filoloģi Daci Markus. Bijušo Liepājas universitātes rektori.

Kāds bijis šis 2 gadu pašizolācijas laiks pašiem privāti? Ģimenei, draugiem?

Dace Markus: Pašizolācijas laiks privāti bija grūts galvenokārt tādēļ, ka nevarēju satikt ģimeni. Ar draugiem un ārzemju kolēģiem sazinājāmies attālināti, izmantojot elektroniskos sakarus. Nebija iespēju doties slēpot kopā ar ģimeni vai draugiem, apmeklēt koncertus, izstādes. Ļoti traucēja tas, ka zinātniskajās konferencēs bija ierobežotas diskusijas, kas notika, tikai skatoties ekrānā.

Kā tas ietekmējis radošo darbu?

D. M.: Šķiet, ka vienīgais, kur maz jutu pašizolācijas ietekmi, bija pētnieciskais darbs. Bija savākts daudz materiālu, veikti bērnu valodas ieraksti, varēju sēdēt pie datora, analizēt un aprakstīt rezultātus, salīdzināt ar citās valstīs secināto. Plašas domu apmaiņas gan pietrūka, savstarpējā sarakstē tā ir ierobežota.

Kādas smagas vai vieglas atziņas tas devis?

D. M.: Pārliecinājos, ka ir viegli dažādos veidos radoši izmantot tehnoloģiju dotas iespējas, bet vissmagākais bija apjaust, cik trausla patiesībā ir mūsu dzīvība.

Kā ietekmējis darbu ar studentiem?

D. M.: Biju paspējusi pusi studiju kursu novadīt auditorijā, bet otrajā pusē izjutu saskarsmes trūkumu. Diemžēl attālinātās studijas prasīja arī ilgāku laiku un elektrības patēriņu. Pirmoreiz ieskatoties Latvenergo datos, biju šokēta, trīs dienas normāla līkne, pēkšņi ceturtajā “aiziet debesīs”…, tādas bija dienas, kad attālināti vadīju nodarbības neklātienes studentiem. Un studentiem taču bija tāpat! Cilvēki ir dzīvas sabiedriskas būtnes, mēs sazināmies ne tikai rakstos vai runā, viens otru saprotam arī saskatoties, kā pozitīvi vai negatīvi signāli ir smaidi vai neizpratnē uzrautas uzacis, žesti, nopūtas, arī ieilgusi klusēšana… Studentu pieredze saskarsmē ar pedagogiem, ar grupas biedriem palīdz noteikti nākamajā profesijā. Esmu pārliecināta, ka tikai tālmācībā apgūt, piemēram, skolotāja, psihologa vai logopēda profesiju būtu pavisam milzīgs risks.

Ko vislabāk izdevās šajā pandēmijas laikā paveikt?

D. M.: Sakārtot māju 😊

Ko pandēmija traucēja izdarīt?

D. M.: Nepaspējām veikt pirmsskolas vecuma bērnu runas ierakstus Vidzemē un Zemgalē, jo bērnudārzus slēdza vai tajos bija dažādi ierobežojumi. Nācās izanalizēt tikai Kurzemes, Latgales un Rīgas bērnu latviešu valodas prasmi. Pandēmija ietekmēja arī šo jomu, jo ģimenēs, kur runā tikai krieviski, bērnu latviešu valodas apguve bija ierobežota.

Kādas atziņas pandēmijas periods veļ sev līdzi?

D. M.: Veļ sabiedrības daļas pārsteidzošu neticību mediķiem, to gribētos kā sniega bumbu palaist no kalna, lai ripo un sašķīst kaut kur aizas dibenā. Savukārt kolēģu savstarpējais morālais atbalsts šajā laikā glabāsies sirdī kā dārgumu lādītē.

Vai būs viegli atgriezties atpakaļ pirmspandēmijas sliedēs?

D. M.: Noteikti un ar lielu sajūsmu. Tas jau ir noticis. Atceros pirmo pēcpandēmijas laika kopsapulci – pilna zāle, pacilājoša atmosfēra, smaidi, daža asariņa acīs. Atkalredzēšanās prieks!!!

Ukrainas karš kā pandēmijas turpinājums nav nekas patīkams. Kā tas ietekmē jūs privāti?

D. M.: Arī bez pandēmijas laika Ukrainas karš būtu traģēdija. Droši vien, ka daudzi, arī es, neticējām, ka kaut kas tāds varētu notikt it kā attīstītā pasaulē. Mana paaudze nav pieredzējusi karu mūsu zemē, bija dzimusi cerība, ka tā būs arī citur un vienmēr. Otrajā rītā pie universitātes tikāmies klusējošā protestā, skanēja tikai Ukrainas himna. Vārdi bija lieki, bija kopības izjūta, domu spēka vēstis ukraiņu tautai. Tagad cenšamies palīdzēt visdažādākajos atbalsta veidos gan privāti, gan universitātē, tomēr šausminošo notikumu būtību pamatos nevaram ietekmēt. Nekrītam panikā, bet biedējoši tas ir.

Vai šis karš mūs ietekmēs arī vasarā un rudenī?

D. M.: Ja tas turpināsies, tad noteikti ietekmēs, nedzīvojam izolēti no pārējās pasaules. Būs dažādas grūtības pārtikas iegādē, mājokļu apsaimniekošanā, iespējama vēl lielāka cenu paaugstināšanās.

Kā tas ietekmēs darbu?

D. M.: Darbs nepārtrūks, bet būs jāseko notikumiem un noteikumiem, meklēsim efektīvākos risinājumus. Saglabāsim cilvēcību!

Kādas atziņas šis grūtais laiks ir devis mums visiem?

D. M.: Par visiem nevaru atbildēt. Gribējās ticēt, ka PSRS teritorijā izdzīvotā ideoloģiskā izolētība ir devusi mācību vismaz tiem, kas dzīvo Latvijā, bet šis laiks rāda, cik stipri cilvēkus joprojām ietekmē regulāri uzsūkta ideoloģija par saikni nevis ar draudzīgu kaimiņvalsti, bet ar “visvarenu impēriju”. Savukārt Krievijā ģimenes apmāti sūta vai arī ir spiestas sūtīt nāvē savus radiniekus ne savas valsts aizstāvībai, bet citas valsts vardarbīgai, asiņainai iekarošanai. Tā nav attīstība, tas nav progress, bet ceļš uz iznīcību. Prātam neaptverami!

Kas notiks tālāk?

D. M.: Neesmu ne zīlniece, ne gaišreģe, spēju tikai ticēt labajam un cerēt, palīdzēt un dzīvot tik labi, cik māku.