Es piedzimu pagājušajā gadsimtā. Tolaik Latvija sēdēja pie lielās saimes galda, tur valdīja savi noteikumi. Visiem ēdējiem vajadzēja nolīdzināties gan izskatā, gan vēlmēs, gan varēšanā. Kad atver konservu bundžu ar šprotēm, tad redzi, cik tās vienādas, vai ne? Tieši tikpat vienādus padomija gribēja redzēt savus pilsoņus.
Kā algebrā reducē vienādojumus, tā vara noreducē cilvēkus. Tas notiek pavisam vienkārši. Meitenes ieģērbj drūmi zilās kleitās, puišiem liek maršēt un saukt: “Kas tur soļo, kas tur iet?”. Jaunieši kļūst par neizteiksmīgi pelēku masu, kas apklāj teritoriju no Rīgas līdz Vladivostokai. Un arī tālāk, ja vien tur kāds mīt.
Arī es piederu pie maršētāju paaudzes. Vēl tagad atceros to neciešamo sajūtu, kad ādai piekļāvās skolas formas kodīgais audums. Mans pionieru kaklauts allaž brēca pēc gludekļa glāsta, bet melnais priekšauts ziņoja, kas ēsts kopgaldā.
Kad Latvijā ieplūda brīvības elpa, mainījās viss. Kaklauti atrisa, drēbes ieguva krāsu, cilvēku acis un mutes atvērās. Mēs ievilkām elpu un ieraudzījām saknes. Kāds no mājas bēniņiem nonesa rūpīgi glabāto Latvijas karogu un, mazbērniem rādīdams, saprata – dzimtas mietsakne pārdzīvojusi padomijas sērgu. Citiem bija jāatrod spēks, jo zem atmodas vējiem viņu bārkšsaknes stipri izļodzījās.
Es tobrīd biju pusaudze. Manu acu priekšā sagruva valsts. Tā, kurā biju ražota. Tā, kuras kvalitātes zīmei man būtu bijis jāatbilst. Es formējos laikā, kad piedzima jaunā valsts. Mēs abas kopā ar citiem ļaudīm izgājām šauros dzemdību ceļus. Kāds varētu apšaubīt manis sacīto un teikt: “Latvija atdzima, nevis piedzima!”. Varbūt. Tomēr es dzīvoju izjūtās, ka mēs dzimām kopā.
Tad sekoja atklāsmju laiks. Par vectēvu un Sibīriju. Par meliem un sāpēm. Par priekškaru un aizskatuvi. Jo vairāk uzzināju, jo vairāk apjautu – mani nedrīkst pievienot tiem, kurus apzīmē ar šilti “Ražots PSRS”.
Vairāk nekā 30 gadu es elpoju brīvu gaisu. Joprojām dzīvoju pārliecībā, ka esmu ražota Latvijā. Zinu, ka esmu ražota Latvijai. Jā, es lieku sevi lietā. Kā? Tas cits stāsts.
