Ar šo četros turpinājumos iepazīstināsim savus lasītājus ar Sandras Veinbergas jaunās grāmatas „Skaudība“ četriem fragmentiem. Grāmatu paredzēts izdot tuvāko nedēļu laikā un nākamajā mēnesī ceram to piedāvāt grāmatu veikalos Latvijā. Grāmatas vāka un maketa autors ir Karakudas mākslinieks Egils Griķis. Patīkamu lasīšanu un priecāsimies par atsauksmēm un ieteikumiem!
Ar sajūtām saskaramies regulāri. Ja noteiktā dzīves posmā izdodas piedzīvot laimes periodus, tad burvīgā sajūta ietekmē arī personas raksturu un attiecības ar apkārtējiem. Ja nākas pārlaist ciešanu laiku, tad komunikācijā ar ārpasauli, sāk dominēt baiļu un dusmu izvirdumi. Tā nu tas ir, ka ar apkārtējiem sazināmies, izmantojot naidu vai laimi, bet ar sevi – bailes un skumjas.
Protams, ka bailes ir pirmā un dominējošā cilvēku sajūta. Tā pieprasa uzmanīties no bīstamām situācijām un draudiem, izvairīties no apstākļiem, kas mūs var ievainot vai pat iznīcināt. Bailes ir pati spēcīgākā cilvēka sajūta. Tā var tikt regulēta pieredzes rezultātā, tāpēc palīdz izvairīties no panikas, iedomām un neuzmanības. No bīstamām un riskantām situācijām, kas var ievainot vai pat iznīcināt cilvēku. Bailes vienmēr ir klātesošas un nosaka mūsu raksturu, rīcību un uzvedību.
Laime ir daudz plašāks jēdziens, nekā to latviešu valodā pieņemts saprast. Tā ir brīvības, harmonijas un saskaņas sajūta, kas palīdz sinhronizēties ar pasauli, izveidot siltas labvēlības saites un kontaktus ar citiem cilvēkiem. Laime ir ļoti spēcīga sajūta un (intensitātes ziņā) var līdzināties vienīgi naidam. Tā var izpausties dažādi, taču izplatītākie veidi ir maigums, jutekliskums un erotika. Ja cilvēkam ir izdevība un prasme baudīt laimes sajūtu, tad viņam ir iespējams sasniegt emocionāla līdzsvara un garīgas kompensācijas (pilnības) sajūtu. Ja cilvēks pats nespēj tikt galā ar laimes sajūtu (brīdī, kad tā ierodas), tad tā spēj izraisīt pat pretēju reakciju – ciešanas. Tas ģenerē vilšanās sajūtu. Brīdī, kad ierodas laime, daudzi tai neatver savas durvis aiz bailēm. Lielai daļai laime ir tikpat nepazīstama teritorija, kā mēness tumšā puse. Viņi nespēj noticēt faktam, ka laime ir ieradusies. Arī tad, kad tā klaudzina pie durvīm un nostājas rokas stiepiena attālumā, mēs tai nenoticam. Pat „aptaustot” laimi ar pirkstu galiem, daudzi tai nespēj noticēt. Labāk tad tomēr raudāt „laimes asaras” brīdī, kad vajadzētu smaidīt vai priecāties.
Juris Alunāns par šo „nenoticēšanu laimei” vēsta savā stāstā par māti, kas sagaidījusi dēlu atpakaļ no kara sveiku un veselu. Viņa nespēj apturēt savas „prieka asaras”. Tās veļas pāri vaigiem varenā straumē brīdī, kad dēls labāk vēlētos redzēt savu māti priecīgu un laimīgu. Starp citu, raudāšana saviļņojuma brīžos, ir izplatīta lieta. Tā ir pat populārāka par smaidīšanu un priecāšanos. Šādu cilvēku, kas nespēj savai laimei noticēt, ir pārāk daudz. Grūti izskaidrot, kāpēc vairums baidās noticēt mīlestībai un laimei. Šķiet, ka vainīgas ir tās pašas bailes. Nespēja pieņemt, ka laimīgā situācija ir klāt, un tā jāizmanto. Šāda izšķiršanās bailīgo cilvēku gandrīz paralizē. Ir sastapts liktenīgais cilvēks, tāpēc vienkārši jāatļauj sevi sagrābt mīlas viesulim un izbaudīt to, kas tik krāsaini un maģiski tiek aprakstīts grāmatās un filmās. Diemžēl daudzi nobīstas un ieraujas savās bruņās vēl dziļāk. Palaižot garām laimīgu brīdi un maģisko mirkli savā dzīvē. Tieši tāpat kā mēs kādreiz apzināti izlaižam trolejbusu (neiekāpjam tajā), jo aiz loga vīd dvēseli magnetizējošs stāvs. Labāk nepiedzīvot kaut ko tik spēcīgu, jo tā ir drošāk. Labāk būt stabili nelaimīgam, nekā epizodiski laimīgam cilvēkam. Labāk mitināties pelēkajā ikdienā un krāsainas ainas nepieskaitīt savai dzīvei. Skauģi nāk tieši no šo – bailīgo cilvēku kategorijas. Viņi neuzdrošinās pieņemt laimi savā dzīvē, palaiž to garām un pēc tam kož pirkstos par to, ka citiem tas ir izdevies.
Tāpēc vairums no mums labprātāk dzīvo kopā ar savām trim negatīvajām pamatsajūtām, kas ir pārbaudītas un ierastas. Paliekot pelēkajā ikdienā kopā ar bailēm no pārmaiņām, naidu pret laimīgajiem un skumjām, ka mums pašiem „nekad neveicas”. Iespējams, ka šiem bailuļiem vajadzētu rīkot „laimes kursus”, piespiežot viņus piedalīties laimes rituālos un iemācoties ticību laimei. Diemžēl hronisks ciniķis un pesimists vienmēr pratīs atgaiņāties no laimes iespējamības visās situācijas un sludinās to pašu, ko agrāk: laimes nav (ir tikai tās ilūzija), jo gan rudenī, gan pavasarī virsdrēbes velkamas tās pašas un „smiekliem vienmēr seko asaras”. Pagraba cilvēki netic un nevēlas noticēt saulainai dienai. Arī 30°C tveicē viņi vienmēr taustīsies pēc lietussarga, jo tā ir vieglāk un tā ir pierasts.
Annais Ferreira fotogrāfija “Happiness” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
