Ar šo četros turpinājumos iepazīstināsim savus lasītājus ar Sandras Veinbergas jaunās grāmatas „Skaudība“ četriem fragmentiem. Grāmatu paredzēts izdot tuvāko nedēļu laikā un nākamajā mēnesī ceram to piedāvāt grāmatu veikalos Latvijā. Grāmatas vāka un maketa autors ir Karakudas mākslinieks Egils Griķis. Patīkamu lasīšanu un priecāsimies par atsauksmēm un ieteikumiem!
Skumju spogulis jeb kā„ skauģis sarūgtina sevi, it kā būtu pats sev ienaidnieks” (Dekarts)
Skumjas ir refleksīva sajūta. Tās izsauc pagātnes nospiedumi dvēselē, un to misija ir atgādināt par personu vai situāciju, kas mums vairs nepieder. Skumju katarse ir samērā izplatīts dvēseles „izskalošanas” veids un palīdz kompensēt nogurumu, vilšanos, tieši tāpat, kā kārtīga izgulēšanās palīdz atžirgt pēc negulētām naktīm. Kārtīgi izraudoties „par to, kas bijis”, var panākt garīgu atbrīvošanos no bijušo ciešanu vai pārdzīvojumu sloga. Mēdz teikt, ka, dvēseles izskalošanai, esot jāpārpeld skumju ezeri, jūras un okeāni. Daudzi mēdz ilgi peldēt šajos ūdeņos, tā arī nekad neizkāpjot krastā. Vēlāk grāmatas tekstā pieskarsimies šai īpatnībai kā hroniskam personības defektam, kuru vairums mēdz sevī kompensēt publiski ar skaudības instrumentiem.
Naids ir otra pati spēcīgākā cilvēka sajūta aiz bailēm. To izraisa sāpju impulss, kuru aktivizējam paši. Parasti tas atgādina par netaisnu pāridarījumu. Naids no malas izskatās kā spontānas aizsardzības akts, kad ezis saslej gaisā adatas, lai aizstāvētos. Starp citu, šis akts producē enerģiju. Negatīvā jauda palīdz mobilizēties (piemēram, sportā) un sasniegt konkrētu mērķi (uzvaru). Taču sadzīvē šī pati spēka saliedēšana bieži ir traucējoša (neatgriezeniski graujoša) un palīdz nevis atrisināt problēmas, bet gan tās padarīt vēl lielākas.
Trīs no četrām pamata sajūtām – bailes, naids un skumjas – ir negatīvas. Daži pētnieki savos darbos kā sajūtu fundamentu izvirza veselas desmit, taču arī tad vairums no tām ir negatīvi lādētas. Iespējams, ka šī pamata sajutu negatīvā aizsargbarjera ir mums cilvēkiem palīdzējusi izdzīvot skarbos un nelabvēlīgos apstākļos. Kā dzīvot tālāk ar šo negatīvo sajūtu bagāžu, nesagandējot dzīvi sev un apkārtējiem? Emocionālā inteliģence ir rādītājs, kurš mēra cilvēka iespējas dažādos aspektos. Pirmais no tiem – motivācija. To var virzīt uz iekšpusi, paskaidrojot sev, kāpēc es dzīvoju tā un nevis citādi. To var bīdīt arī uz āru, iedvesmojot sevi distancei, kuru mums piedāvā dzīve. Motivācijai pieslēdzas analīzes un novērtēšanas spēja, azarts, gatavība iesaistīties un paust iniciatīvu, prasme izturēt šķēršļus un, protams, optimisms. Šie uzskatītie ir pozitīvas enerģijas uzlādētie elementi mūsu ikdienā.
Kurā brīdī ienāk skaudība? Kur un kā tā piedzimst? Tas notiek brīdī, kad sākam salīdzināt sevi ar citiem un redzam, ka esam zaudējuši. Kāds cits izskatās labāk un ir gudrāks. Tad dvēseli sakampj pāridarījuma sajūta. Tā ir destruktīva un summējas no baiļu (kāds ir labāks par mani!) + skumju (cik žēl, ka es tā nevaru!) + naida (man tas jāuzvar!) summas.
Klasiskais skauģis nepanes neko, kas ir labāks par viņu pašu. Viņš jūtas pazemots tikai tāpēc, ka kāds cits viņu pārspēj ar glītāku ārieni, labāk paveiktu darbu, augstākiem sasniegumiem sportā vai mākslā. Bailēs par to, ka visi apkārtējie vai klātesošie redz šo viņa „zaudējumu”, skauģis zibenīgi ieslēdz aizsardzības mehānismu, kuru ģenerē naida loģika. Proti – vienīgā iespēja, kā aizstāvēties pret pārākumu, ir iznīcināt to, kas ir labāks par mani. Tātad graut, nevis sacensties un apsteigt. Proti, iemīdīt dubļos un pazemot.
Vai cilvēks, kuram ir daiļāka āriene, ir atļāvies mūs izsmiet? Vai pazemot? Vai viņš ir demonstrējis, ka ir labāks? Nē, viņš nav to darījis, un mūs pat nepazīst. Vai dāma ar lielisko, neparasti krāšņo kleitu ballē ir nākusi mums klāt un apsmējusi mūsu parasto kleitu? Nē, viņa nav nākusi, neko nav teikusi un, iespējams, mūs pat nav pamanījusi. Tad kāpēc mēs trakojam naidā? Kāpēc pāridarījuma sajūta ir sažņaugusi elpceļus kā tauva? Kāpēc asaras sasprāgst acīs un īkšķi iegraužas saujā aiz satraukuma stresa?
Tas notiek tāpēc, ka mēs paši ieslēdzam skaudības mehānismu sevī. Tātad – nospiežam pogu un iedarbinām, tieši tāpat kā mikseri vai šujmašīnu. Zibenīgi saceļas stresa līmenis un pieprasa adekvātu aizsardzības reakciju, jo esam iedomājušies, ka mums uzbrūk. Ko tas mums dod? Vai mēs ko iegūstam no tā?
Neko neiegūstam. Tikai ciešanas un dusmas. Neviens nav kļuvis laimīgāks brīdī, kad sāk kādu citu skaust vai apskaust.
Par skaudību mēdz teikt, ka šī cilvēkiem tik raksturīgā sajūta ir nejēdzīga un destruktīva. Tā neko nedod nedz pašam skauģim, nedz arī apskaustajai personai. Tā ir iznīcinoša un neganta īpašība, jo sagandē lielisku dienu, priecīgu noskaņojumu tikai tāpēc, ka kādam citam kaut kas izdevies labāk.
