tumsai ir ēnas

Tumsai ir perifēras ēnas

Proza Sleja
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Vai esi mēģinājis ar abām kājām noturēties uz naža asmens? Uz pašas spicītes? Pakustoties vari nokrist. Sajūtas būs tādas, it kā tūlīt, tūlīt mirsi. Pirms vairākiem gadiem mana ikdiena sastāvēja no balansēšanas. Es nezināju, kurā mirklī parādīsies nazis un kad man būs jāstāv uz asmens gala. Patiesībā vienmēr zināju, ka kritīšu, un liksies, ka mirstu. Taču krišana nebija reāla, tā bija manā galvā.

Psihiskās slimības var skart ikvienu cilvēku, gluži tāpat kā vīrusi vai gripa. Par fiziskajām saslimšanām mēs zinām daudz, jo tiek veidoti raidījumi, intervijas un raksti. Internetā var atrast padomus, kā sevi izārstēt. Par psihiskajām slimībām runā daudz mazāk. Kāds apgalvos, ka šobrīd šādas tēmas sabiedrībai tiek atklātas daudz plašāk nekā pirms vairākiem gadiem, bet ar to nepietiek. Trūkst informācijas. Pirms sešiem gadiem saslimu ar veģetatīvo distoniju. Cenšoties saprast notiekošo, informāciju meklēju internetā. Bezcerīgi. Neko noderīgu neatradu. Vien kādas psihiatrijas prakses mājas lapā ievietoto rakstu. Protams, ir nepieciešams griezties pie attiecīgā speciālista. Taču psihisko saslimšanu gadījumā simptomus saprast un atklāt nav tik viegli kā fiziskai saslimšanai, jo mēs par tādām nezinām. Katra informācijas druska var lieti noderēt.

Tas notika Ziemassvētku koncertā. Tobrīd mācījos 11. klasē. Mācījos vārda vistiešākajā nozīmē. Mēdzu sevi nodzīt līdz pēdējai pilītei. Sēdēju cilvēku pārpildītā zālē. Kādā mirklī sāku just, ka jūtos pavisam savādi. Trūka gaiss, sirds sitās. Likās, ka nejūtu galvu. Vairs nespēju kontrolēt savu ķermeni. Saprotot, ka nevarēšu nosēdēt, devos uz labierīcībām. Taču viss tikai pasliktinājās. Zaudēju jebkādu kontroli pār sevi. Vecāki izsauca neatliekamās medicīnas palīdzības dienestu. Mana sirds uzvedās tā, it kā skrietu maratonu. Mediķi iedeva nomierinošas zāles. Dodoties prom, ieteica atpūsties. Tas esot tikai tāds sakāpis stresiņš. Atlikušo dienas daļu vairs neatceros. No zālēm viss šķita kā miglā.

Sekoja nākamā diena. No rīta devos uz tualeti. Sāku kāpt lejā pa kāpnēm. Pēkšņi sapratu, ka manī ir milzīgas bailes iet. Nekad dzīvē nebiju jutusi tādas bailes. Kad aizbraucu pie ģimenes ārsta, atkārtojās iepriekšējas dienas scenārijs. Ne es, ne vecāki nesaprata, kas ar mani notiek. Ārsts veica sirds kardiogrammu, arī viņš nesaprata. Taču māsiņa izrādījās gudrākā no visiem. Dakterim nedzirdot, viņa sacīja: ,,Izskatās pēc veģetatīvās distonijas.”

Tobrīd man šķita, ka esmu iekritusi dziļā bedrē. Skats uz pasauli vienas dienas laikā bija mainījies par 180 grādiem. Sajūtas bija izplūdušas. Sevi un savu ķermeni nejutu. Lai kaut kur aizietu, bija jāpiedzīvo milzīgas bailes. Ja man tagad kāds jautātu, no kā baidījos, es nemācētu atbildēt. Iespējams, ka baidījos nomirt. Aiziet uz veikalu bija neiespējamā misija. Jau no domas vien iekritu baiļu bedrē. Ceļā vienmēr mani piemeklēja panika. Arī skola bija kā pārbaudījums. Katru dienu dzīvoju ar milzīgu sevis piespiešanu neļauties bailēm. Man nepārtraukti bija slikti. Vairākas reizes devos projām no stundām panikas lēkmes dēļ. Pārvietojoties pa gaiteņiem,  mani pārņēma bailes. Sajūta, ka noģībšu vai nomiršu. Skolā pusdienas nespēju ieēst, jo organisms primāri bija apņēmies dzīvot trauksmes apstākļos. Ar autobusu aizbraukt mājās – neiespējamā misija. Aiziet uz kādu pasākumu, koncertu vai teātri nespēju. Zināju ar ko man būs jārēķinās. Paliks slikti, jebkāda realitātes uztvere zudīs un liksies, ka miršu. Labprātāk izvēlējos nekur neiet. Mājas bija kļuvušas par manu patvērumu. Savā galvā definēju, ka šī ir vienīgā vieta, kurā atrodos drošībā. Taču vecāki man neļāva tik viegli padoties. Lai arī cik tas grūti bija, es lēnām atdzīvojos. Mans organisms sāka saprast, ka uz veikalu var aiziet bez panikas un bailēm noģībt.

Pēc vidusskolas absolvēšanas šķita, ka slimība ir mazinājusies. Simptomi bija jūtami, bet vairs ne tik spēcīgi. Sāku mācīties augstskolā, viss pasliktinājās. Atceros vēl šodien,  kā kādā rudens rītā gāju uz lekcijām. Bija apmācies un tumšs. Eju pa ielu, kuras galā ir skola. Pēkšņi mani pārņēma sajūta, ka nespēšu aiziet. Likās, ka miršu.

Šobrīd Tu noteikti domā, kāpēc savā stāstā nestāstu par psihiatra apmeklējumu vai kāpēc nelietoju zāles? Atbilde ir gaužām vienkārša. Es nezināju, ka man kāds var palīdzēt. Jā, lietoju baldriānus (kurus par zālēm nevar uzskatīt), tikai tādos gadījumos, kad vairs nespēju izturēt. Nemitīgi cīnījos ar sevi, cenšoties pārvarēt bailes, paniku un trauksmi. Protams, neizpalika arī depresija, bet tas jau ir cits stāsts.

Pāris gadus pēc saslimšanas internetā sāka parādīties dažādi raksti par veģetatīvo distoniju. Pēkšņi atklājās, ka ar šādu slimību sirgst daudzi cilvēki. Tieši tad sapratu savu slimību. Nevienā mirklī man neienāca prātā, ka palīdzība būt jāmeklē kaut kur ārpusē. Nemaz nerunājot par zālēm. Mēs ar vecākiem zinājām, ka tā ir veģetatīvā distonija. Taču nešķita, ka tā būtu kaut kā ārstējama. Mums trūka informācijas. Sabiedrība vairās runāt par psihiskām saslimšanām. Tas ir kā melnais caurums.

Ticu, ka ļoti daudz cilvēku neapzinās, ka psihiskās slimības ir ārstējamas vai vismaz ir atvieglojama to izpausme. Mums nav ceļvežu, kas pastāstītu, kā rīkoties. Informācijas trūkst ne tikai saslimušajiem, bet arī līdzcilvēkiem. Daudzos gadījumos viņi ir tie, kas pirmie pamana simptomus, vai saprot, ka saslimušajiem ir vajadzīga palīdzība.

Šādas saslimšanas pieprasa līdzcilvēku iesaistīšanos un atbalstu. Redzot cilvēku, kurš izskatās pārlieku satraukts un smagi elpo, vajadzētu saprast, ka fiziski viņa dzīvībai briesmas nedraud, jo tā ir panikas lēkme. Svarīgi būtu zināt, kā palīdzēt mazināt trauksmi. Mūsu sabiedrība nav izglītota tā, lai to spētu. Kā risināt šo problēmu?

Ir jāsāk ar medijiem. Līdz ko tiks aktualizētas un skaidrotas psihiskās slimības un ar to saistītās tēmas, veidosies sabiedrības kopējā izpratne. Kāpēc tas nav noticis agrāk? Kāpēc cilvēki nezina un neizprot, kas ir veģetatīvā distonija, depresija vai jebkura cita saslimšana? Jo mums par to ir bail runāt. Sabiedrībā radītie aizspriedumi neļauj veidot veselīgu psihisko veselību. Vieglāk ir izlikties, ka viss ir labi. Skarot tēmas, kas prasa dziļāku izpratni, mēs vienkārši padodamies. Problēmas neatrasināsies pašas no sevis, ja katrs turpināsim dzīvot savā alā.

"Facing fear head-on" by PeterThoeny is licensed under CC BY-NC-SA 2.0
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.