Agrā sestdienas rītā mani pārsteidza kāda privāta vēstule. Atrakstīja viena sociālo tīklu paziņa, visnotaļ jauka un inteliģenta dāma Alise Z., kurai piemīt reti sastopamā īpašība, nepadoties pūļa spiedienam un pārliecībai, bet domāt pašai. Tādēļ mēs abas šad un tad apmaināmies ar viedokļiem par aktualitātēm un jau sen mēģinām norunāt tikšanos uz „kapeju” reālajā dzīvē.
Izrādās, ka viņu, tāpat kā mani, „kretinē” notiekošais ap Kristīnes Misānes lietu. Īpaši fakts, ka šajā jautājumā vairs loģika nestrādā, jo, kā atzīmēja Alise,: „pret «ja že maķ*» sašķīst visi argumenti”.
Kāpēc nolēmu uzrakstīt par „Misānes lietu”?
Iemesls nav Kristīne Misāne pati. Viņa ir gudra un apķērīga dāma, advokāte, kura apzinās, ko dara un kopā ar ģimeni mācēja uztaisīt lielisku PR kampaņu. Situācijas, kad sievietes atbēg no citām valstīm uz savu dzimteni kopā ar bērniem, nav ne maz tik reta parādība. Tā nenotiek tikai ar latvietēm vai tikai sievietēm no Austrumeiropas. Tomēr pavisam reta no viņam drīz pēc tam pamet drošību un dodas atpakaļ uz to vietu, no kuras bēgušas. Gandrīz nevienai no tām nav izdevies panākt, lai viņas dēļ valsts prezidents lielā starptautiskā pasākumā uzrunā citas valsts vadību viņas aizstāvības sakarā. Nenotiek diplomātisko notu izsniegšana, uz pārrunām netiek izsaukti vēstnieki, arī Aizsardzības ministrs nenotic burlaku stāstiem par mistiskām noziedznieku apmaiņām un „nebrauc” virsū citas valsts ministriem, skaidrojot, cik svarīgi ir atbrīvot konkrēto apcietināto, bet parlamenta deputāti neaicina izsūtīt vēstnieku. Par parastajiem cilvēkiem, kuri boikotēs Dienvidāfrikas republikas (DĀR) vīnogas, vai dzejniekiem, kuriem vairs negaršo dāņu cūkgaļa un cukurs un kuru bērniem nevajadzētu spēlēties ar Lego, nemaz nerunājot. Kā teica viens draugs: „Valstij vienā jaukā dienā aizbrauca jumts.”
Starp citu, tas nav pirmais gadījums vēsturē, kad kāda valsts boikotē Dānijas preces. Līdzīga akcija notika, piemēram, 2006. gadā: “Islāma valstis boikotē Dānijā ražotas preces”
Šeit nesākšu analizēt tiesas sprieduma pamatotību. Nestāvēju 7/24 visiem notikumiem Misānes kundzes ģimenē klāt, neorientējos Dānijas, DĀR un Latvijas likumos un starpvalstu līgumos un tādēļ nespēju izvērtēt viņas vainu. Tas lai paliek ekspertiem, ar kuriem ir pilni sociālie tīkli – no dzejniekiem līdz vīna veikala īpašniecei. Viņi nekļūdīgi zina Kā Bija Patiesībā un kas bija jādara tiesībsargiem.
Tīri cilvēcīgi jūtu K. Misānei līdzi, un, tāpat kā daudzi citi, priecātos, ja tiesa būtu atradusi iespēju viņu atbrīvot. Tomēr šodien vēlos parunāt par citu jautājumu. Šis stāsts nav par Kristīni Misāni, šis stāsts ir par mums.
Kādas ir mūsu – latviešu vērtības?
Piektdien, runājot Minhenes drošības konferencē, Austrijas kanclers Sebastians Kurcs (Sebastian Kurz) teica: “Kad mēs runājam par “Rietumu aizstāvību”, tad galvenais nav pat militārais spēks vai ģeogrāfiskā piederība, bet gan pamatvērtības – demokrātija, brīvība un tiesiskums.”
Tautas vērtības atklājas ārkārtējos apstākļos. Kristīnes Misānes lieta izvērsās par šādu ārkārtēju apstākli un deva vielu pārdomām. Kādreiz domāju, ka mums, demokrātijā dzīvojošajiem cilvēkiem ir apmēram vienāda dzīves uztvere. Vismaz pamatjautājumos. Mēs ar nožēlu raugāmies uz Krieviju, kad tur kārtējo reizi cilvēki dauza savus iPhone un dedzina dolārus, solās neko nepirkt no „pindosiem un Jevropas”, jo viņu sportisti par dopinga lietošanu ir diskvalificēti. Šķaida pārtiku, aizraujas ar „Pobedobesije”, būvē kartona Reihstāgus un braukā automašīnās ar uzrakstiem „На Берлин!”.
Jūs teiksiet, ka nekas tāds Latvijā nevar notikt? Tad palasiet ierakstus sociālajos tīklos. Pat it kā inteliģenti cilvēki un viedokļu līderi plosās tā, ka šķiet – viņi tūlīt iesēdīsies kartona tankos ar uzrakstu „Til København!” (Uz Kopenhāgenu!). Pagaidām vēl no bibliotēkām H. K. Andersena pasaku grāmatas ārā nemet, bet nebūtu brīnums, ja arī to kāds iedomātos darīt.
Vai “savējais” kvalificējās par universālo indulgenci? “Jā, kvalificējas!”, saka latviešu aktieris Mārtiņš Vilsons un daudzi viņam piebalso. Tāpat uzskata arī krievu dopingoto sportistu aizstāviji. Viņiem ir taisnība. Austrumu/krievisko vērtību skalā “savējais” kvalificējas kā universālā indulgence. Tomēr Rietumu vērtību skalā nē – nekvalificējas.
Cilvēki stāda sarakstus, kādi uzņēmumi Latvijā pieder dāņiem, lai no tiem nekad neko nepirktu. Tātad no Aldara, Lāčplēša, Mangaļiem, Bauskas un Līvu alus un citiem dāņu uzņēmumiem neko nepirksim. Asprātīgi. Par to, ka Dānijas tiesa nepakļāvās populistiskam spiedienam, mēs bez darba atstāsim latviešus, kuri strādā šajos uzņēmumos un padzīsim ārzemju investorus. Turklāt šādas idejas izplata nevis meliorators no Vilkadrikšķiem, bet gan mūsu inteliģences redzami pārstāvji. Pietrūkst tikai cukura un zosu, piedošanu, cūku šķaidīšanas ar kāpurķēžu traktoriem.
Lasīju redzami uzbudināta taksista aicinājumus kolēģiem apstāties aizlieguma joslā pie Dānijas vēstniecības un skaļi pīpināt. Dzejniece vairs neēdīšot dāņu produktus, bet partijas „Progresīvie” biedrs ne tikai pārdzīvoja, kā lai tagad viņa bērni spēlējās ar Lego, bet arī pateica, ka Ziemeļvalstu vērtības nekur nederot. Viņš esot tajās vīlies. Ja cilvēkiem patiešām tuvākas ir Krievijas „dvēseļu saspraudnes”, tad varbūt būtu prātīgāk padomāt par valsts orientāciju Austrumu un nevis Rietumu virzienā? Lai vārdi sakristu ar darbiem.
Misānes tiesvedības sakarā Rietumu vērtībās ir vīlusies liela Latvijas sabiedrības daļa. Parasts eiropietis uz šīm mūsu izdarībām raugās ar tādu pašu izbrīnu un nicinājumu, ar kādu mēs, domājot, ka esam pārāki, raugāmies uz ņemšanos Krievijā. Vai jābrīnās, ka dāņu prokurors atteicās tikties ar latviešu kolēģi un vēstnieks bija izvairīgs kontaktējoties ar Latvijas „ieziemiešiem”? Ar ko mūsu histēriskā reakcija atšķiras no Krievijas sabiedrības un tās politiķu uzvedības? Sergejs Lavrovs arī ģērbjas uzvalkā ar kaklasaiti, bet kā atver muti…
Latvieši pret „Jevropu” – kā tas varēja notikt?
Lai to noskaidrotu, mums ir jāsadala lielais tracis mazākās sastāvdaļās un jāpēta, no kurienes radās šī histērija.
Mediji
Žurnālisti bija vieni no pirmajiem, kuri uzlēca uz Misānes PR vilciena. Tas nenotiek pirmo reizi. Arī ar Slapiņa bērniem bija līdzīgi. Sacēlās brēka, līdz valdība jutās spiesta pārkāpt Pilsonības likumu. Kāpēc tā notika, to varam tikai minēt.
Arī šoreiz tika pārkāpta labas žurnālistikas prakse. Neatradu nevienu interviju vai materiālu, kura autori/intervētājs jau iepriekš nebūtu ieņēmis konkrētu nostāju un pašu interviju nevirzītu tā, lai apstiprinātu savu pieņēmumu. Spilgts piemērs tam ir saruna, kuru noraidīja Latvijas televīzija. Paņemiet un noskatieties rūpīgi šo interviju.
Vai intervētāja centās noskaidrot patiesību jebšu nekritiski ticēja Misānes stāstam? Kā tika stādīti jautājumi? Vai intervētāja uzdeva jautājumus par daudzajām stāsta pretrunām? Iespējams, ka bērna tēvs ir tāds briesmonis, kā Misāne to attēlo un uzsūtījis viņai slepkavas. Iespējams, ka ir tieši otrādi un briesmone ir viņa. Vai arī patiesība meklējama kaut kur vidū no šīm abām galējībām.
Ja briesmonis ir bērna tēvs, tad kāpēc Misāne drīz pēc nonākšanas drošībā Latvijā devās atpakaļ uz to vietu, kur viņai draud dzīvības briesmas? Turklāt būdama juriste un saprotot, kādas sekas var izraisīt tiesas sprieduma neievērošana. Iespējams, ka šim braucienam uz Mozambiku bija kāds nopietns iemesls. Vai tad to žurnālistam nav jāpajautā? Tajās intervijās, kuras lasīju, šo jautājumu Misānei neviens neuzdeva. Neko nejautāja arī par citām pretrunām, ieskaitot dīvaino sazvērestības teoriju par apmaiņu pret Britu Nīlseni. Kāpēc žurnālisti tā rīkojās?
Ielūkojaties rūpīgi pašā Kristīnē Misānē – viņas mīmikā, žestos, ieklausieties atbildēs. Viņa runāja par DĀR kā par valsti, kurā „valda nauda un kriminālnoziegumi”, kurā „neviena baltā sieviete cietumā neizdzīvos”. Arī Dānijā cietumos esot tik daudz cilvēktiesību pārkāpumu, ka tos visus nevarot paspēt uzskaitīt. „Tik lielu nelikumību un beztiesiskumu es vēl dzīvē nebiju redzējusi,” secina Misāne. Tās visas ir nopietnas apsūdzības. K. Misāne kā advokāte to zina. Ne velti juristi parasti izvairās no vispārinājumiem un pārspīlējumiem.
Visdrīzāk, ka arī baltās sievietes ir iznākušas dzīvas no cietuma DĀR, noteikti nav nogalinātas visas. Arī Eiropas valstu institūcijas nebrīdina no DĀR kā no valsts, kurā valda vien nauda un kriminālnoziegumi. Protams, ka DĀR nav tiesiskuma paraugvalsts un cietumi tur nav nekādas sanatorijas. Problēmas ir nopietnas un var cilvēcīgi saprast Misānes vēlmi nenonākt tajos. Tomēr, ja pameklē internetā, tad var atrast informāciju arī par Latvijas cietumiem, kura nemaz tik ļoti neatšķiras no DĀR. „Latvija: Cietumu sistēmu moka vardarbība,” tā pētījuma autori ir nosaukuši savu materiālu. Varbūt mēs nemaz neesam tik izcili un civilizēti? Savukārt DĀR nav tāda mežoņu-moru zeme, par kādu mēs to uzskatam? Starp citu, tā ietilpst britu Sadraudzībā.
Tēze par vieniem vienīgiem cilvēktiesību pārkāpumiem Dānijas cietumā arī nepārliecina. Jā, visur notiek tiesu kļūdas, notiek netaisnības, bet, ja ar vienu cilvēku tas notiek vienmēr un visur, tad arī par šo žurnālistam ir jāpārjautā. Kas liek diplomētai juristei izteikt šos vispārinātos un kategoriskos spriedumus? Acīmredzot vēlēšanās par katru cenu nepieļaut izdošanu uz DĀR. Pilnīgi saprotama un leģitīma vēlme. Tomēr žurnālista pienākums ir noskaidrot patiesību un uzdot arī neērtus jautājumus. Kāpēc tas nav noticis arī šajā gadījumā? Arī to var tikai minēt.
Ja paskatās, ar kādiem izteiksmes līdzekļiem ir veidoti materiāli par Misānes lietu, tad to vidū var atrast īstas propagandas pērles.
Raudinoša mūzika, attiecīgs operatora kadrējums un montāža. Labi, ka teksts vismaz gāja tikai rakstiski. Kurš ir redzējis Ostankino produkciju, var tēlaini iedomāties, kādā aizkapa balsī tas tiktu nolasīts. Arī nākamajā dienā kūdīšana pret Dāniju Latvijas televīzijā turpinājās. Kadrā sēdēja žurnāliste un skaidroja sarežģītus juridiskus jautājumus, izsakot kategoriskus apgalvojumus. Vai tiešām LTV Ziņu dienesta vadība uzskata, ka pāris stundu stāvēšana pie Kopenhāgenas tiesas cilvēku padara par jurisprudences korifeju? Kopumā ir jāsecina, ka mūsu mediji strādā līdzīgi Krievijas valsts kanāliem un tāpat nodarbojas ar propagandu un kūdīšanu pret. Tas ietekmē sabiedrības uztveri un viedokļus.
Sabiedrības izpratne
Liela daļa mūsu sabiedrības netic „Jevropai”, netic tiesiskumam Eiropas valstīs. Tam ir daudzi iemesli – gan mērķtiecīga apstrāde caur Kremļa ideoloģisko diversantu kanāliem, gan mūsu mediju darba kvalitāte, koncentrējoties uz skandāliem un nedodot līdzsvarotu ainu par valstī notiekošo. Nez kāpēc augsts audimats (reitingi) tiek prasīts arī no sabmedijiem, liekot viņiem ievietot pieprasītus (skandalozus) materiālus. Uz Maskavu orientētie politiķi izmanto administratīvos resursus, lai diskreditētu Eiropu un tās vērtības. Starp citu, Misānes aizstāvju rindās bija atrodams arī Jūlijas Stepaņenko vārds. Laikam aiz dziļas cilvēkmīlestības viņa to dara…
Ļaudīm jau gadiem tiek potēts, ka Latvija ir maza valsts un nevienam nav daļas gar tās labklājību un aizstāvību. Līdzīgi kā Maskava nerūpējas par tās pakļautībā esošajām teritorijām. Arī Latvijas amatpersonām esot vienaldzīgs pilsoņu liktenis. Tās tikai padevīgi lokot muguras „Rietumu kaklakungu” priekšā.
Kronis visam bija burlaku stāsts par Dānijas Lielo Plānu – apmainīt Misāni pret dāņu krāpnieci Britu Nilsenu, kura apzagusi Dānijas valsti par vairāk nekā 15 miljoniem eiro. Lai gan Nīlsena tika izdota no DĀR Dānijai vēl pirms tam, kad tur ieradās Misāne, latvietis vidējais ir pārliecināts, ka Misāne ir kritusi par upuri Ļaunai Sazvērestībai – slepenai vienošanai Dānijas un DĀR starpā. Laikam par balto sieviešu piegādi moru brokastīm.
Cilvēkiem nekādā veidā nerodas jautājums, kas tad K. Misānes personā ir tik vērtīgs un neaizvietojams, ka ir jāizgudro fantastisks nolaupīšanas pasākums īstā spiegu trillera garā? Gandrīz vai ar Mossad, CIP, FIB, MI6 un atnācēju no Oriona zvaigznāja palīdzību. Finansētāju rindās tātad būs mūsu kultūrmarksisma apkarotāju „mīlētie” Rotšildi un Šorošs. Varētu jau pasmieties, bet te drīzāk ir jāraud par Latvijas nespēju nodrošināt savas infotelpas stabilitāti, kā rezultātā tautai trūkst izpratnes pat par elementāriem demokrātijas principiem.
Ilgi pilinātā inde beidzot ir nesusi savus augļus. Veselais saprāts un kritiskā domāšana ir atvadījusies no Latvijas. Sabiedrība tic tikai savām iedomām. Arī tam, ka pietiek izlasīt trīs rindiņas no kāda likuma, lai varētu spriest tiesu un taisnību. Mediji palaikam materiālos ir iepinuši tēzi par to, ka ES pilsoņus nedrīkstot izdot trešajām valstīm. Vai tāds likums vispār ir, ar kādiem nosacījumiem tas ir saistīts, kā tas ir jāsamēra ar dažādu valstu likumiem, starpvalstu vienošanām – kam vairs tas interesē? Kad tiesneša lomu uzņemas žurnālistes, dzejnieces, veikalnieces un mājsaimnieces, tad visu var izspriest „neatejot no kases” turpat soctīklos. Pamēģini ieskaidrot, ka nav tāda likuma, piemēram, par to, ka baltās sievietes, īpaši tad, ja uzvārds sākas uz burtu M, nedrīkst izdot moriem. Ieskaidrot nācijai un diemžēl arī tās priekšstāvjiem, pat ministriem (!), ka viņi nav kvalificēti ne tiesu, ne prokuroru darba izvērtēšanai, ir neiespējamā misija.
Līdzīgi ir ar Dānijas likumu par 30 dienām, kurās ir jānotiek izdošanai. Katrs, kam nebija slinkums, vicinājās ar šo tiesību normu. Tvitera un Facebook ekspertiem ir skaidrs, ka Dānija ir pārkāpusi pati savu likumu. Tiesai likums ir jāpiemēro konkrētai lietai? Prokurors uzsvēra, un tiesa atzina, ka Kristīne Misāne ar savu rīcību ir padarījusi neiespējamu izdošanu 30 dienu laikā? Nieki!
Jau iepriekšējo reizi, kad Dānijā ieradās DĀR pārstāvji, Misāne ātri iesniedza prasību pēc politiskā patvēruma. Tas nav nelikumīgi, tās bija viņas tiesības, to uzsvēra arī prokurors. Tomēr tas atkal aizkavēja izdošanu, tā kopumā pārvēršot 30 dienas par 13 mēnešiem. Tiesā tika konstatēts, ka Misāne speciāli lietu vilkusi garumā. Vai viņa cerēja ar sabiedrības un politiķu spiediena palīdzību ietekmēt tiesu? Nezinu, vai tas būtu izdevies Latvijā, bet Dānijā šī lieta neizgāja cauri. Dānijas tiesībsargi uzskatīja, ka nedrīkst ļaut Misānei izmantot dažādus paņēmienus, lai „izraisītu īssavienojumu pārrobežu tiesvedībā”. Citādi jebkuru tiesvedību šādā veidā var novest ad absurdum.
Mūsu Ārlietu ministrija savos paziņojumos arī pastāvēja uz šo 30 dienu normu. Tas radīja cilvēkos pārliecību, ka notiek brēcoša netaisnība, ja jau arī mūsu valdība tā domā. Te mēs nonākam pie politiķu atbildības.
Politiķi
Pēc tam, kad ar mediju palīdzību kājās ir sacelta liela daļa sabiedrības, saprotams, arī politiķi jūtas spiesti doties karagājienā, jo Dānijā „sit mūsējos”. Pēdējās dienās pieredzējām īstu sacensību par to, kuram politiskajam spēkam izdosies pie sava mundiera piespraust lielāko Misānes glābšanas ordeni. Ja vēlies gūt panākumus pie latviešu vēlētāja, tad veselais saprāts ir jāatstāj mājās.
Par lielāko jautrību šoreiz parūpējās divi Attīstībai/PAR politiķi. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks paziņoja, ka viņš esot savai dāņu kolēģei izskaidrojis nepieciešamību atbrīvot Misāni. Ko tieši viņš sagaida no Dānijas aizsardzības ministres, Pabrika kungs acīmredzot viņai nepaskaidroja. Tā nu ministre, laikam nespēdama izšķirties starp tanku divīzijas nosūtīšanu uz prokuratūru un nekavējošu cietuma uzspridzināšanu, beigās neizdarīja neko.
Arī pats A. Pabriks nesteidzās savus vārdus pārvērst darbos. Varēja taču izpildīt kādas latviešu bibliotekāres lielisko ieteikumu izvārtīt piķī un spalvās Dānijas vēstnieku un ar desantnieku palīdzību nolaist viņu uz Dānijas karaļpils jumta. Nesaprotu, kam mums tādi knapsieriņi par ministriem vajadzīgi, ja pat šādu vienkāršu akciju – noķert un apmainīt vēstnieku pret Latvijas pilsoni – viņi nespēj veikt?!
Savukārt Mārtiņš Bondars skaļi paziņoja, ka Dānijas vēstnieks ir jāizsūta no Latvijas, ja jau dāņu tiesas neļaujas regulēties no Rīgas ielām un nereaģē pat uz pārdesmit piketējošo viedokli Kopenhāgenā. Izskatās, ka vismaz tajā brīdī pat mūsu Ārlietu ministrs saprata, ka lieta kļūst pārāk ekstravaganta.
Tomēr bija jau par vēlu. Histērija pārņēma visus sabiedrības slāņus, un to vairs nebija iespējams apturēt. Gandrīz katra sevi cienoša politiskā spēka pārstāvji saprata, ka vēlēšanas nāk un tādā situācijā štrunts par tiesiskumu, štrunts par prokuroriem (tos arī var pamest zem tanka – tautai jau tā vai tā ir skaidrs, ka viņi ir neglābjami aunapieres) – vēlētāju griba ir likums. Svarīgāka par kaut kādām tur tiesību normām un nolīgumiem. LRA vadītājs E. Smiltēns (jurists!) pārmeta Vienotībai un Kariņam, ka tie nav izmantojuši savu ietekmi Eiropā, lai izdarītu spiedienu uz Dānijas tiesu.
Neturpināšu uzskaitījumu, jo partiju pārstāvju izteikumus katrs pats var atrast ar interneta meklētāju palīdzību.
Quo vadis Latvija?
Vai, ar vēsu prātu apdomājot notikušo un liekot roku uz sirds, lasītājs var apgalvot, ka latviešu pamatvērtības ir meklējamas Rietumos? Jebšu tomēr mēs kā sabiedrība esam tuvāka Aizzilupes civilizācijai ar visu viņu „Pobedobesiju” un dīvainajiem politiķu izgājieniem? Skaidrs gan ir tikai viens – mēs neesam sašķelti pēc nacionālā principa, bet gan pēc vērtību orientācijas skalas. Latvijā mēdz runāt par „vati” – cilvēkiem ar vati galvā, tiem, kuru vērtības izpauž Ostankino un aizstāv Kremlis. Šī „vate” nedzīvo tikai Krievijā, viņi ir arī mūsu starpā. Vairāk nekā vajag. Daudz par daudz. Tāpēc mēs dzīvojam nevis tā, kā Dānijā, bet tā kā Latvijā, kurā daudz kas atgādina Krieviju.
Antona Čehova stāsta „Sestā palāta” varonis atzīst, ka „divdesmit gadu laikā mūsu pilsētā esmu sastapis tikai vienu gudru cilvēku, un tas pats ir trakais.” Ļoti negribētos, lai par Latviju varētu teikt līdzīgi.
*esmu taču māte (krievu val.)
Paldies, ka dalījāties ar savu viedokli! Piekrītu Jums pilnībā! Un vērtīga mācībstunda mums visiem, kā iekustināt sabiedrību sev vēlamājā virzienā, ar negribētām sekām-masu psihozi. Vai varbūt arī tas bija mērķis, kas to lai zin.
Paldies Jums, Kristīne, par atzinīgajiem vārdiem. Priecājos, ka patika.
Apgalvot, ka “simpatizēju Misānei un jūtu viņai līdz, priecātos, ja viņu atbrīvotu” un pēc tam uzrakstīt šo vienpusējo rakstu… Jā, interneta laikmets.
Pirmkārt jau DĀR viņa nav notiesāta, viņa tika izsludināta meklēšanā, kas nozīmē, ka viņa par apsūdzības faktu nemaz nevarēja zināt. Tāpēc rakstīt “ko tad viņa brauca uz savu Āfriku atpakaļ, ja jau bēga tā” ir muļķīgi. Otrkārt, ir taču pierādījumi, ka vardarbība no vīra puses bija un tātad izdot cilvēku tiesāšanai valstij, kura nespēja viņu aizsargāt (DĀR nespēj nevienu aizsargāt, tur noziegumi un izvarošana ir ikdiena), ir ņirgāšanās par tiesiskuma izpratni.
Un treškārt, šaubu gadījumā, normāli cilvēki, būs savējo pusē.
Saskaņā ar Krievijā valdošo vērtību skalu Jums ir taisnība. Par to arī ir šis raksts.
1. Ja ar viltu izved kopējo bērnu no citas valsts, tas nebija kaut kāds jau starptautisks pārkāpums, ja piedevām bērns bija DĀR pilsonis, tad juristes kundze varēja aizdomāties par sekām.
2. Pierādījumi, kādi? Tas ko viņa saka? Tas, ka kurā tur gadā viņa tiesājās par vardarbību..nu un..tagad arī tiesājās par itkā taisnību….vienmēr apbižotā, dīvaini ne.
3. Jā protams savējo, bet nu man šī dāmīte nav ne tuvu “savējā”. Un normāli cilvēki neiedala savējais vai nē pēc tautības. Vai tev savādāk? Pats nesen tik pievienojies tai varenajai 2 pasaules valstij. Bet tik tam 3–ās pasaules čalim tas baseins 3x lielāks par tevis īrēto vai bankā ņemto dzīvokli. Un ko tad tur “tavējā” veselus 10 gadus nabadzīte darīja? Slēpās džungļos no babuīniem? Tu esi redzējis tā civilvīra “mazo” villu, kuru “tavējā” nemaz nesmādēja????
Ļoti jauks raksts, tik brīžiem nav saprotams, vai tas ir par situāciju ar Misāni, vai par briesmīgo Krievijas propagandu un kādas nu tur vēl šausmas ir Krievijā, pēc autores domām.
Jau pašā sākumā rakstu, ka nav par Misāni. Par viņu es neko nezinu. Raksts ir par mums.
Palasot Jūsu atbildes uz komentāriem, tā sapratu, ka tas bija kārtējais propagandiskais raksts par Krieviju, un Misānes tēma bija tikai tāds “aktualizācijas” instruments. Žēl, biju cerējis, ka tiešām par tēmu kas būs 🙂
Nepareizi sapratāt. 🙂
Tiešām? Un kā tad būtu jāsaprot? Kādā sakarā te vispār Krievija? Kremļa propaganda aicināja Latvijas iedzīvotājus un valdību bāzties virsū Dānijai ar kaut kādiem pieprasījumiem? Taču tak laikam nē. Krievija spieda Dāniju izdot šamo DAR lai kaitinātu latviešus? Arī tak nē. Tad kādā sakarā entās reizes te piesaucat Krieviju? Varianti var būt tikai divi: vai nu apzināti rakstat kārtējo propagandisko rakstu par Krieviju, vai arī esat uzskatāms piemērs propagandas sačakarētām smadzenēm, kuras nespēj eksistēt nepiesaucot vietā un nevietā Krieviju. Jums ir vēl kāds variants?
Rakstam varētu piekrist, taču nevajadzētu vainot cilvēku nespēju kritiski izvērtēt notiekošo. Sabiedrības aktivitātes atspoguļo zemo uzticības kredītu varas un tiesu sistēmai ne vien mūsu valstī,bet arī citur.
Kā tad to var mainīt, ja ne ar informāciju un aicinājumu uz kritisko domāšanu. Ja sabiedrība nesaprot, tad ir tā, kā tagad ir.
Pirmkārt, ir viegli gari rakstīt un filozofēt par abstraktām tiesiskuma normām, kad vienīgais, kas no tā cilvēka dzīvē mainās ir varbūt pusdienas, kuras virtuvē piedeg to darot. Šaubos vai autore turpinās braukt pa savu ceļa joslu un ievērot ceļu satiksmes noteikumus, nepārkāpjot nepārtraukto balto līniju, ja rastos bīstama situācija ar frontālas sadursmes iespējām. Šajā gadījumā arī runa nav par tiesisku normu ievērošanu, bet gan par riskiem daudz bēdīgākiem iznākumiem, kuri ir nesamērīgi pret iespējamo nodarīto pārkāpumu.
Otrkārt, man kā latvietim nesatrauc tik ļoti šī konkrētā lieta un sieviete, kā pats fakts, ka latvietis, kā cilvēks Dānijas prokuratūras skatījumā ir zemākas kārtas, nekā , piemēram, Zviedrijas vai Beļģijas pilsonis, kuri noteikti līdzīgās situācijas netiktu izdoti, nemaz nerunājot par Dānijas pilsoņiem.
Treškārt, nevajag būt netiesiskiem, lai pieņemtu cilvēcīgus lēmumus. Arī šobrīd var pieņemt tiesiskus lēmumus, kas novērstu latvietes izdošanu uz DĀR, kamēr tiek risināta šī situācija. Piemēram, nepiemērots veselības stāvoklis ir tiesiski pamatots arguments. Vajag tikai gribēt un , ja to negrib Dānija, tad acīmredzot mūs kā valsti neciena un par to arī tā lielākā sāpe.
Kas Jums liek domāt, ka citas valsts pilsoņi netiek izdoti? Viss pārējais ir tikai Jūsu pārdomas par to, kā būtu, ja notikumi būtu norisinājušies tā, kā Jums šķiet. Ja blakus nestāvējāt un arī lietas materiālus neesat lasījis (es neesmu), tad izspriest jau nevar neko.
nozelojams populistisks raksts par 2.skirigam lietam, nav atbildets uz galveno jauajumu, par noziedzigo EU pilsona izdosanu uz 3.valstim faktu
ja jau latvieši nevar sēdēt ārvalstu cietumos, tad kāpēc nevaidam par šiem https://eng.lsm.lv/article/society/crime/35-latvian-drug-mules-sentenced-last-year.a270221/
Kas Jums liek domāt, ka EU pilsoņa izdošana uz trešo valsti ir noziedzīga?
Paldies. Jau 2 nedēļas ēters ir aizsists ar šo tēmu. Mūsu mājās, ja skatāmies ziņas ierakstā, tinam prom. Apnicis šis uzpūstais hajs. Tāpat kā ar Bunkus lietu, kur ģimene šo mēģina par baltu uzzīmēt.
Ļoti dīvains raksts. Iebraukts pretējā grāvī – nebūt ne saprātīgākā un loģiskākā kā dāņu preču boikots. Mērķis caur Kristīnes Misānes lietu atspoguļot sabiedrības nepietiekamo briedumu nav sasniegts, kā acīmredzami autore bija cerējusi. Kādā sakarā tiek nemitīgi piesaukta “Jevropa” un krieviskā mentalitāte attiecībā uz šo lietu? Tieši otrādi – Eiropā cilvēki jūtas brīvi paust viedokli un protestēt pret, viņuprāt, notiekošu netaisnību, kamēr Krievijā mēs redzam, ar ko tas var beigties.
Šī viedokļa stilu/savas pārliecības paušanas veidu varētu rezumēt ar diezgan daudziem nejauši izvēlētiem teikumiem, piemēram, šo: “Visdrīzāk, ka arī baltās sievietes ir iznākušas dzīvas no cietuma DĀR, noteikti nav nogalinātas visas.”
Protams, ka cilvēki demokrātijā var protestēt arī pret tiesiskuma ievērošanu. Viņi pat var pilnīgi demokrātiski atteikties no demokrātijas vispār. Es nevēlos, lai mana valsts kļūtu līdzīga Krievijai, bet nav jau aizliegts citiem iestāties par tādu attīstības ceļu. Vienīgi laikam ir daži ierobežojumi Satversmē, kas nepieļauj Latvijā demokrātijas demontāžu. Bet ja daudzi cilvēki to vēlēsies, tad var notikt visādi.
Jūs pati atzīstat, ka nezināt/neizprotat konkrētās lietas apstākļus, tai skaitā juridiskos aspektus, kāpēc tad šāds nekritisks arguments, ka cilvēki, kas iestājas par Misānes neizdošanu, iestājas PRET tiesiskumu? Šeit ir runa par izdošanu uz valsti, kur viņai ne tikai draud, iespējams, nesamērīgi ilgs cietumsods, ja tiktu notiesāta, bet arī reāls apdraudējums veselībai un dzīvībai – lai arī samērā attīstīta, tā tomēr ir valsts, kuras cietumos baltie veido vien pāris procentu, bet aparteīda sekas nebūt nav izgaisušas.
Un ir ļoti saprotams, kāpēc tāda rezonanse sabiedrībā par šo gadījumu – tas izgaismojis mūsu lemtspējīgo iestāžu trulumu un vienaldzību (domājot tieši par brīdi, kad vēl varējām atrast veidu, kā Misāni bez lieka trača pārņemt, bet neizdarījām) un daudzos radījis pamatotu jautājumu – cik svarīgs Latvijai patiesībā ir tās pilsonis, kuram gadījies nokļūt nelaimē (jā, arī pašam pieņemot nepareizus lēmumus)? Neviens jau nekad nevar paredzēt, kā dzīve iegrozīsies un kad var nākties paļauties tieši uz līdzcilvēku aktīvu iesaisti.
Piedodiet, šis ir lēts, bet bieži izmantots paņēmiens: lai diskreditētu kāda viedokli, ja trūkst loģisku argumentu, piedēvēt oponentam prokremliskus uzskatus, padomju domāšanu/ izglītību, putinismu un tml. Jā, jā, cienītā autore, visi, kuri nevēlas Kristīnes Misānes izdošanu Dienvidāfrikai, valstij, kurā sieviete jau pēc noklusējuma ir otrās šķiras radījums, kurā par mums pašsaprotamiem dzimumlīdztiesības un vienādu tiesību jautājumiem nav pat dzirdējuši, kurā tiktu apdraudēta ne tikai viņas cilvēciskā cieņa, veselība un personas integritāte, bet, ļoti ticami, arī dzīvība – visi šie cilvēki noteikti slepus zem žaketes atloka nēsā oktobrēna nozīmīti un zem gultas glabā Ļeņina kopotos rakstus… Tostarp, arī tie, kuri vēl nav sasnieguši pat 30 gadu vecumu, krievu valodu neprot un dzīvo (idealizētās) Ziemeļvalstu vērtībās. Īstenībā, šeit daudz vielas pārdomām. Pirmkārt, par to, ka faktiski jau nekāds “noziegums” nav noticis, bet sievietes un bērna tiesības pat diezgan attīstītās valstīs joprojām ir palikušas deklarāciju līmenī. Otrkārt, par to, ka praksē Rietumeiropas valstis joprojām ar mums nerēķinās kā ar līdzvērtīgiem, bet ņem vērā tikai savu tā brīža izdevīgumu. Dažam labam šeit to ir ļoti nepatīkami atzīt, bet kopš laika, kad Zviedrija izdeva latviešu leģionārus Padomju savienībai, nekas jau fundamentāli nav mainījies tajā, kā Rietumi mūs uztver: kā mazsvarīgas spēles figūras, mūsdienu koloniju un vietu, kur “nogrūst” 3.šķiras produktus (vai kāds par to vēl šaubās!). Treškārt, kas ir pats svarīgākais – jebkuras valsts viena no funkcijām ir aizstāvēt savus pilsoņus arī tad, ja viņi ir nonākuši nepatikšanās ārvalstīs. Izmantojot visdažādākos instrumentus. Un pilsoņu uzticēšanās valstij, cieņa pret to un lepnums “par pasi” ir tieši proporcionāls valsts attieksmei pret saviem pilsoņiem, kas nonākuši nelaimē un spējai viņiem palīdzēt. Uz brīdi iedomāsimies, ka Kristīne Misāne būtu nevis Latvijas, bet Izraēlas pilsone: kā tad attīstītos notikumi! Ja, pēc Ivetas Buiķes domām, savu pilsoņu aizstāvība “pēc noklusējuma” – vienalga, vai to dara ASV, Izraēla, vai kāda cita valsts, ir “vatainuma” pazīme, tad es vēlos būt tādas “vatainas” valsts pilsonis. Lai jebkurā vietā pasaulē varētu justies drošs, pārliecināts un lepoties ar savu piederību.
Jūs izvirzat nopietnas apsūdzības gan Latvijai, gan tās sabiedrotajiem. Diemžēl Jūs nekur neminat faktus, kas šīs apsūdzības apstriprinātu. Pagaidām ir tikai tukši apgalvojumi, ka tā ir.
Kas attiecas uz Krievijas vērtību orientācijas pieņemšanu, tad nav jābūt dzimušam PSRS vai vecākam par cik tur gadiem. Visās valstis ir pa kādam cilvēkam ar tādu domāšanu. Diemžēl Latvijā tādu ir daudz par daudz un tas var ietekmēt valsts attīstību nākotnē.
Iveta Buiķe, paldies, ļoti cienu loģiskos un patstāvīgi domājošos. Īpaši tāpēc, ka vairumam ar loģiku un patstāvīgiem spriedumiem ir švaki jo švaki.
Paldies par atzinīgajiem vārdiem.
Precizitātes labad: vatņiku etioloģija nav vis saistāma ar vati galvā, bet gan ar apģērbu – vateņu jeb pufaiku valkātājiem.
Jums taisnība, vārda izcelsme nāk no pufaikām. Šobrīd tautas mēlē runā par “vati” – cilvēkiem, kuri piederīgi mūsdienu Krievijas vērtību sistēmai. Vismaz tā es šo vārdu saprotu.
Paldies, labs mūsu postsovjetiskās sabiedrības attēlojums. Strap citu, vatņiki jau raksta vēstuli Putinam, prasot palīdzību šai lietā.
Paldies. Tātad “Путин введи воиска”, jo te vissirslikti.lv? 🙂
Autore palaidusi garām pašu galveno cepiena iemeslu – mūsu demokrātijas vērtības, kuras nostiprinātas arī likumos, liedz izdot cilvēku tiesāšanai valstī, kurā viņam draud būtiski cilvēktiesību pārkāpumi. Nav runas par to, ka Kristīne būtu jāatbrīvo no soda par izdarītajiem likumpārkāpumiem, bet gan par to, ka nedrīkst pieļaut soda izpildi necilvēcīgos apstākļos.
Autore palaidusi garām pašu galveno cepiena iemeslu – mūsu demokrātijas vērtības, kas nostiprinātas arī likumos, liedz izdot cilvēku tiesāšanai valstī, kurā viņam draud būtiski cilvēktiesību pārkāpumi. Nav runas par to, ka Misāni vajadzētu atbrīvot no soda par izdarītajiem likumpārkāpumiem, bet gan par to, ka nedrīkst pieļaut soda izpildi necilvēcīgos apstākļos.
Par kādiem likumiem Jūs runājat? Pagaidām tā vēl nav, ka likumpārkāpēji ir tiesigi brīvi izvēlēties soda izciešanas vietu. Ja Dānijas tiesa tā izlēma, tad tam bija pamats. Sava nozīme jau būs faktam, ka likumpārkāpums ir izdarīts DĀR, ne tā?
Manuprāt labs raksts. Un man ir saprotama tajā paustā doma par vērtību orientāciju, kā arī Krieviju kā piemēru šādai nekritiskas sabiedriskās vērtēšanas situācijai (“mūsējos sit”).
Jūs rakstāt: “Mūsu demokrātijas vērtības, kas nostiprinātas arī likumos, liedz izdot cilvēku tiesāšanai valstī, kurā viņam draud būtiski cilvēktiesību pārkāpumi”. Piekrītu, bet tur jau lietas būtība, ka Latvija savu pilsoni nevienam neizdod.
Man visā šajā stāstā nepatīk Misānes un viņas ģimenes mēģinājums pārlikt atbildību par savu vieglprātīgo rīcību uz Latvijas valsti. Misāne pati aizbrauca no Latvijas, kur viņa atradās tiesiskā drošībā, lai caur Dāniju dotos uz Mozambiku kārtot biznesa lietas. Varēja vai nevarēja kāds cits braukt viņas vietā? Nezinu. Taču kā minimums bija tiesiski riskanti atkal atgriezties Āfrikā. Būtiski ir saprast, ka viņa pati rīkojās ļoti vieglprātīgi un riskanti, pati nenovērtēja tiesisko drošību, kas viņai tiek nodrošināta Latvijā. Bet tagad pārmet, ka Latvija nav pietiekoši par viņu rūpējusies. Un spēlē (droši vien ne speciāli, bet tomēr) uz mūsu sabiedrībā tik ierasto atbildības par visu pārlikšanu uz valsti.
Es uzskatu, ka vajag mēģināt Misānei palīdzēt, bet Latvija jau ir to darījusi visos iespējamos līmeņos, tāpēc, ja izdošanu apturēt neizdosies, nevar tajā vainot Latviju. Boikotēt vai neboikotēt dāņu preces – lai katrs dara kā grib, es, piemēram, neboikotēšu (kādreiz tik boikotēta Valmieras piena produkcija, jo tas piederēja Šķēlem – manuprāt pilnīgi idiotisks pasākums). Drīzāk domāju, ka visiem atbalstītājiem tagad lietderīgāk būtu skatīties soli uz priekšu – piemēram, samesties naudu un a) risināt sarunas ar kaut kādiem drošības speciālistiem, par viņas drošības nodrošināšanu DĀR cietumā, vai arī b) samaksāt bērna tēvam (Grobleram – cik viņš tur gribēja 500 000 Eur), lai viņš atsauc savu iesniegumu, noslēdz mierizlīgumu un izbeidz lietu. Vienvārdsakot – darīt kaut kādas praktiskas lietas, ko valsts objektīvi nevar izdarīt.
Tātad tas ir normāli, ka tēvs materiālā labuma dēļ atsauks savas prasības? Man paliek tikai viens jautājums: kur šajā visā farsā ir vieta tai nabaga meitenītei, kurai nav ne tēva (jo tēvs grib 500 000), ne mātes (jo tēvs neatceļ apsūdzības, jo neviens viņam nedod 500 000), plus māte, juriste būdama, nesaprot, ar ko viņai var beigties darba darīšanas Āfrikā? Skumji, ka vienmēr cieš bērni. Bet par sabiedrības novērtējumu piekrītu, ka mums,nezinot faktus, ir tik daudz dīvāna ekspertu. Un žēl, ka pat žurnālisti pavilkušies uz tik neobjektīviem viedokļiem in pat necenšas novērst pretrunas šai stāstā vai uzdot kaut vienu neērtu jautājumu. Paldies par vienu no retajiem rakstiem, kuri sauc cilvēkus atgriezties pie veselā saprāta un atmest pāri katla malai burbuļojošās emocijas.
Vai mēs skaidri zinām, ka tēvs grib 500 000? Un ja nu tā tomēr ir māte, kā to apgalvo tēvs. Vai neviens. Mēs neko nezinām, tāpēc šādus faktus lietot nevaram.
ar šo arī viss pateikts: “neorientējos Dānijas, DĀR un Latvijas likumos un starpvalstu līgumos”
Protams. Lai cilvēkiem būtu skaidrs, ka nevērtēju Misānes tiesvedību, bet gan runāju par mums kā sabiedrību. Ir svarīgi, lai lasītājs saprot, par ko ir raksts. Diemžēl ne visi to uztver, neko darīt.
Žurnālisti pārmet prokuratūrai, ka tie skatījušies ”stingri pēc likuma”. Kuram gan vēl būtu jāskatās stingri pēc likuma, ja ne prokuratūrai? Stulbākus pārmetumus nevaru iedomāties…
Precīzi norādīts, Bērziņa kungs.
Man ĻOTI patika. Tas sabalsojas ar šodien TVNET publicēto S. Veinbergas rakstu, kuram gan komentāri liegti…
Autore, sakiet, lūdzu, kā Jūs izvērtējot Kalnmeijera intervijā teikto, ka Dānija esot piedāvājusi Latvijai pārņemt Misānes lietu (tātad tas būtu bijis likumīgi gan pēc Dānijas, gan Latvijas, gan vispār starptautiskiem likumiem), bet tas tomēr būtu bijis pilnīgi nelikumīgi, jo draudošais sods pretēji Dienvidāfrikas 15 gadiem Latvijā būtu tikai 2 mēneši? Vajagot vismaz gadu. Kad Misānes radi teica, ka viņa var atzīties arī noziegumos, par kuriem sanāk ļoti vajadzīgais gads, Kalnmeijers visā nopietnībā paziņoja, ka viņam neesot nekāda pamata neticēt viņas sākotnējiem apgalvojumiem, lai sagādājot viņam nepieciešamos dokumentus nozieguma apstiprinājumam. Jūsu komentārs? Loģika darbojas jeb nedarbojas?
Sabiedrība esam mēs. Tā ir arī mūsu katra spogulis. Bija vērtīgi palasīt citādu viedokli, tas vienmēr rosina turpināt domāt. Ne visam augstāk rakstītajam piekrītu, bet tas tikai ir normāli, ka nedomājam vienādi. Atzīšu, ka mazliet aizskaroši vērtēju augstprātīgo attieksmi pret sabiedrību kopumā.. Tomēr, paldies autorei!
Paldies par rakstu! Lieliski noformulēts par universālo indulgenci “savējiem”, kas valda Austrumu/krievu sabiedrībā, diemžēl arī Latvijā. Šādi gadījumi lieliski parāda mūsu sabiedrības kritiskās domāšanas spējas. Vērojot valdošo Misānes aizstāvju masveida histēriju latviskajā interneta telpā, paliek bail, ka dzīvoju šādā valstī. Trakākais, ka uz šā naivā populisma viļņa uzsēžas arī augstas valsts amatpersonas. Sakarā ar Levita “Rietumeiropas vērtībām” ilūziju gan sen vairs nav. Viņa (vai viņa saimnieku) rosinājums “ierobežot ES valodās neveidotu TV programmu apriti” ar smieklīgiem argumentiem vien ir ko vērts. Drausmīgi, ka uz šādu, Phenjanas varasvīru cienīgu aicinājumu nesekoja nekāda nosodoša reakcija. Un varam būt droši, ka tautas referendumā šāds aicinājums gūtu atbalstu vismaz no 95% “savējo”.
Kas jums ar to austrumu/krievu sabiedrību tik ļoti tuvs ir? ASV nekad, nevienam, nekādos apstākļos neizdos savu pilsoni, neatkarīgi no tā, kādas šausmas tas būs sastrādājis kādā citā valstī. Vienkārši tāpēc, ka “savējais”, amerikānis. Tas pats stāsts ir par Izraēlu un Lielbritāniju.Bet Jūs te kaut ko par Krieviju… Uz savējiem, uz Rietumiem vajag skatīties 😉
Bet krietni interesantāk šajā stāstā ir tas, ka dāņu prese apgalvo, ka tieši Latvijas prokuratūra ir attiekusies pārņemt Misānes lietu, namēr Latvijas presē stāsta, ka dāņi ir attiekuši izdot šamo Latvijai. Kāds melo, tik saprast, kurš…
Neviens nemelo, dāņi piedāvāja, bet Latvijai nebija tiesiska pamatojuma viņu pieprasīt. Tā arī dāņi viņu izdot uz Latviju nevarēja.
Ā, nu tad galīgi nav saprotams, kādas pretenzijas pret Dāniju. Dāņi piedāvāja, Latvijas valsts pateica, ka tai nospļauties uz savu pilsoni, tad loģiski, ka dāņiem viņa vēl jo mazāk ir vajadzīga.
Paldies, Iveta!
Šis ir posts, ko es iepostēju citā rakstā un citāts ir no Veinbergas analoģiska raksta. Šeit arī atbilde autorei, ka, manuprāt, sastāv un jāsastāv lietām
[lieta, kuras ietvaros zviedru mamma ar trim bērniem atbēga uz dzimteni. No Dienvidāfrikas. Bērnu tēvs bijis valdonīgs, varmācīgs un situācija izveidojusies ļoti līdzīga mums zināmajiem apstākļiem. Arī šajā gadījumā Dienvidāfrikas tiesa pieprasīja bērnu atgriešanu atpakaļ dzimtenē. Taču tas nav iespējams, jo māte ar visiem bērniem slēpjas Dienvidzviedrijā. Viņas adrese ir slepena un tāpēc atrast bērnus ir neiespējami. (…) sociālās aprūpes dienests ir padarījis ģimenes adresi slepenu un to neizpauž nedz tēvam, nedz policijai. Bērni iet skolā. ]
Kaut arī Sandra ir tas cilvēks, kuru lielākajā daļā gadījumu nav vērts ņemt vērā, un diskutēt ne ar vienu viņa pati negrib, ja jau atspējo komentārus, tomēr šī ziņa ir citēšanas vērta. Secinājumi:
1. Cepuri nost zviedru priekšā.
2. Ne vienmēr “bezkompromisa tiesiskums” ir tas labākais risinājums. Reizēm tas ir kā pamest cilvēku zem vilciena riteņiem vai mašīnas zobratos un nevilkt ārā.
Zviedriete atradās Zviedrijā un prom nebrauca. Tā ir galvenā atšķirība starp to gadījumu un Misāni.
Bet tajā pašā Veinbergas rakstā ir minēts, ka līdzīgā gadījumā zviedri paslēpa māti un bērnu no izdošanas pretēji visam “tiesiskumam,”kas paģērēja viņus izdot DĀR. Varbūt, šī ir īstā Rietumu vērtība. “Bezkompromisa tiesiskums” dažreiz nozīmē nevilkt cilvēku ārā no mašīnas zobratiem, kuros viņš iekļuvis un nav svarīgi vai iegrūsts vai paša muļķības dēļ. Un dažreiz to var izdarīt tikai “histēriskie”un trakie. Ja tas ir trakums, tad es esmu PAR šādu trakumu…
Kā Jūs zināt, ka latvieši nebūtu paslēpuši? Viņa jau aizbrauca no Latvijas, tad sākās problēmas.
Ja mani nosauc par vatņiku tikai tāpēc, ka nevēlos savas valsts pilsones izdošanu apšaubāmai tiesāšanai, tad es lepojos būt “vatņiks”. No jūsu mutes, Buiķes kundze, tas skan kā kompliments. Saglabāšu šo rakstu un vilkšu ārā ik reiz, kad kādi “cilvēktiesību aktīvisti” protestēs pret nelegālo Āfrikas imigrantu izsūtīšanu atpakaļ uz Āfriku. Re, Iveta Buķe apgalvo, ka pie moriem viss esot vislabākajā kārtībā.Tātad Afrikas migrantiem nav nekādu tiesību palikt ES.
Trāpīts desmitniekā! Šis ir labākais, kas par šo tēmu ir bijis rakstīts un secinājumiem vajadzētu katram likt nodrebēt šausmās. Esmu vienisprātis ar autoru, ka sovjetizācija no mums caur šo notikumu burtiski caur visām porām laužas ārā. Pietiek tikai aplūkot komentētāju argumentus, tālu var neiet, tepat zem raksta jau paguvuši pieķēzīt ar austrumu vērtībām “ja tas būtu tavs rada gabals, tad citu dziesmu dziedātu”, “vienpusēja propaganda”, “ja TV saka, ka DĀR ir mori, tātad tā tas arī ir”. Kauns!
Taču kādēļ brīnīties, paskatieties, kas notiek ikdienā starp mums. Pieņem darbā tikai ar pazīšanos. Algas aploksnēs. Nodokļus nemaksājam. Vēlēt neviens nedodas, galvenais arguments – neko nevar mainīt. Katra kakta žurka uzskata, ka zinošāks par ministru, kad sēž pie TV kā varonis no “Naša Raša”. Taču, kad laiks gausties par to kāda mums valsts , tad visi pirmajās rindās, katrs zina, kurš vainīgs, bet, kad servī piedāvā bez kvīts autiņu saremontēt , tad neviens šis varonis neatteiks. Pretīgi! Katrs tāds spļāvienu sejā pelnījis.
Skumju ainu Jūs uzzīmējat, Elvij. Nevarētu arī apgalvot, ka Jums daudz kur nebūtu taisnība. Akcijai bija viens labums – daudz skaidrāk varēja saredzēt, kas pie mums notiek. Arī medijos. Paldies Jums par lasīšanu, iedziļināšanos un par atzinīgajiem vārdiem.
10/10
Raksts nav ne par mata tiesu objektīvāks, kā tie pret kuriem autore vēršās. Kāda pie velna pēc jāvērtē kāda Misānei ir mīmika, žesti u.t.t.
Skaidrs, ka Misāne ķērās pie katra salmiņa, katras iespējās, lai izvairītos no nonākšanas Āfrikas cietumā.
Šajā gadījumā nav jāvērtē divu cilvēku savstarpējās attiecības, kur skaidrs ka neviens droši neviens nav bijis ideāls .
Šajā gadījumā ir jāskatās uz to Latvijai diemžēl Eiropas savienībā ir otrā ešelona valsts joprojām un tā arī pret to attiecas. Nu nestāstiet man pasakas, ka ja Dānijas pilsonim draudētu 15 gadu cietums par nodarījumu, kur viņam Dānijā draudētu tikai 1 gads, ka viņu izdotu. Atgādināšu vienu piemēru ne gan par Dāniju, bet par Zviedriju. 1997. gadā Zviedrijas pilsonis nāvējoši notrieca 2 Latvijas policistes un aizbrauca uz Zviedriju. Tika izsludināts starptautiskajā meklēšanā, bet Zviedrija atteicās pret viņu vērsties, jo neko sliktu neesot izdarījis. Cik saprotu vienīgas ko Latvija panāca pēc kautkādu 10 gadu pūliņiem, kautkādu nelielu naudas kompensāciju un viss.
Kas Jumsm liek domāt, ka Zviedrija atteicās pret viņu vērsties? Tieši otrādi – Zviedrija gribēja tiesāt, bet Latvija nedeva materiālus. Par to toreiz ziņoja arī Panorāma, ka mūsu puse kavējās un informāciju nesniedz. Policistes bija jaunas sievietes, kuras kopā ar policijas vadību bija pirtī, kuru viņas nesaprotamu iemeslu dēļ naktī atstāja. Varbūt tur meklējams iemesls Latvijas atturībai?
Piekrītu autorei, ir jau apnicis šis “teātris”. Tauta šādi varētu celties un boikotēt valdības netaisnības pret tautu, tam būtu lielāka jēga un noteikti būtu arī kas izcīnīts.
Tāds savārstījums!
Seit var just, ka autore ar vienu kaju vel ir Padomju laikos.
Cilveki, ir daudz un dažādi, katrs to redz no sava skatu punkta! Es vnm saku nesplauj glāzē, no kuras nedoDievs kādreiz var nākties dzert! Un mēs varam un esam gudri tiklīdz tas neskar mūs!
Sajā situācijā mans skatu punkts ir skaidrs – jebkura māte ir gatava iet ellei cauri savu bērnu dēļ un to nevar nosodīt! Vina ir viena no musejam, kurai nevar uzgriezt muguru, tikai tapec, ka vina ir bijusi tur un darijusi to un to…..! Si problema parada Valsts attieksmi, kas ar gadiem ir bijusi problema, un sis gadijums, iespejams mainis globali valsts nostaju pret saviem pilsoniem! Man patika kā pateica Francija, mēs savus pilsonus neizdodam nevienai valstij, pat ne Eiropas valstim. SPECIGI! Ta ir valsts nostaja pasos pamatos!
Kas Jums liek domāt, ka Latvija būtu vai nebūtu izdevusi? Viņa jau Latvijā, drošībā nepalika, bet aizbrauca prom. No tā sākās problēmas.
Paldies, Iveta Buiķe, par Jūsu veselo saprātu šajā masu histērijā! Kauns par valsts varas nesējiem, kuri piespēlē masu psihozei (Bondars, Pabriks, utt.).
Paldies, Dox, par atzinīgajiem vārdiem. Jā, man arī kauns par mūsu priekšstāvjiem, kauns par nedomājošo masu.
Paldies, Iveta, raksts noteikti uzrunāja. Patika tas, ka nemetaties emocionālā karuselī bez kritiskas domāšanas, kā diemžēl novērojams ne vienā vien sfērā mūsu valstī. Godīgi būtu jāatzīst, ka man pašam skatot savas reakcijas uz notikumiem,kas prasītu manu kā pilsoņa viedokli, esmu reaģējis kā īgns rūgumpods. Un man pašam interesē, kāpec tā ir – vilšanās savas valsts izpausmēs, gan varas gan tautas lēmumos, laikam ir atstājusi postošas sekas manā domāšanā.
Visvairāk apbēdina lasot komentārus, ka cilvēki uztver Jūsu viedokli kā personīgu uzbraucienu latviešiem, nevis vēlmi nokratīt neveselīgu (pirmkārt katram pašam neveselīgu) negatīvu domāšanu. Vienmēr viss slikti – mūs pašus piebeigs.
Otrkārt dikti gaidu, kad komentāros (jebkādos) parādīsies diskusija nevis emocionāla masturbācija. Rodas sajūta ka cilvēki nemāk vairs sarunāties, ja viedokļi atšķiras.
Ko pakritizētu Jūsu rakstā – acīmredzot Jūs pārāk aizskar nekritiskā domāšana mūsu valstī, vairāk akcents bija jāliek uz pašu domāšanas analīzi un, manuprāt, Misānes gadījums ir visai riskants kā precedents, uz kura balstīt šādu analīzi. Par daudz emociju, cilvēki nav spējīgi abas situācijas savietot bez aizvainojuma. Tas, protams, ir tikai mans personīgais viedoklis, neesmu ne sociologs ne politologs????
Vēlreiz paldies, šādus rakstus gribētos redzēt biežāk!
Paldies, Andri, ka izlasījāt un iedziļinājāties. Publikācijas mērķis bija likt cilvēkiem domāt. Tikai tad mūsu valstij un mūsu tautai būs nākotne. Pagaidām liela daļa nedomājot seko nezināmu autoru izveidotām akcijām un tic māņiem un baumām.
Paldies, labs raksts. Ne visam piekrītu, bet noteikti rakstītajam par žurnālistu lomu. Tie darbojas kā propagandas mašīnas, neiedziļinoties detaļās, nemēģinot izdibināt patiesību. Tā nav žurnalistika un bez objektīvas žurnalistikas demokrātijas ir apdraudēta.
Jā, medjiem šajā stāstā ir ļoti dīvaina loma. Būtu labi uzzināt, kas tieši bija iemesls šādai nekritiskai un tikai uz vienas puses sniegtās izformācijas pamata balstītai akcijai.
Paldies par šo rakstu. Citādi jau sāku apšaubīt savu spriestspēju visā šai milzīgajā virpulī starp divām galējībām: “tā viņai arī vajag” un “visi dāņi cūkas”.
Paldies, Inga! Jā, tā ir – brīdī, kad nācijai “brauc jumts” par savām spriestspējām sāk šaubīties pavisam saprātīgi cilvēki. 🙂