Iestājoties 2008. gada ekonomiskajai krīzei, Latvijā strauji pieauga aizbraucēju skaits. Latvieši bija spiesti doties peļņā uz ārzemēm. Krīzes procesā Latvijā strauji saruka demogrāfija. Ne visi Latvijas iedzīvotāji spēja šo krīzi pārdzīvot un tādēļ izvēlējās pamest mājas, lai dotos tur, kur dzīves apstākļi šķita esam labvēlīgāki. Nekas nav mainījies arī 2020. gadā. Latvijas iedzīvotāji brauc peļņā uz ārvalstīm, lai spētu nodrošināt sev iztiku, varētu parūpēties par ģimeni un dzīvotu kvalitatīvāku dzīvi. Aizbraucēji iedalās dažādās grupās. Vieni dodas prom, bet brauc atpakaļ. Citi aizbrauc un neatgriežas. Vēl kādi atgriežas pavisam. Pēdējā grupa ir rets gadījums. Ārzemēs dzīvojošo latviešu ir daudz, bet cik daudzi no viņiem kādu dienu atgriezīsies dzimtenē un varēs savas mājas saukt par Latviju.
Pēdējos desmit, divpadsmit gadus Latvija piedzīvo arvien lielāku un straujāku iedzīvotāju skaita pazemināšanos. Nav šaubu, ka šāda parādība ir sekas 2008. gada ekonomiskajai krīzei. Tomēr kopš krīzes pagājuši jau divpadsmit gadi, bet izmaiņas diemžēl nav redzamas. Krīze pastiprināja šo procesu. Tūkstošiem cilvēku devās prom no mājām, nespēdami nopelnīt, nodrošināt un izdzīvot. Statistika gadu laikā ir kāpusi un tas ir pierādījums, ka šis process nav apstājies, bet gan turpinās. Latvijas iedzīvotāji vēljoprojām turpina doties peļņā vai palikt uz dzīvi ārvalstīs. Kāpēc divpadsmit gadu laikā nav notikušas izmaiņas, lai šo procesu apturētu vai vismaz samazinātu? Uz šo jautājumu skaidras atbildes nav rodamas. Šeit jārunā arī par valstī esošo situāciju, kas ietekmē Latvijas iedzīvotājus.
Dzīve Latvijā var būt dažāda. Ne visiem nākas doties peļņā uz ārzemēm. Tomēr liela daļa to redz kā labāko no sliktākajiem variantiem. Bieži vien dzirdami pārmetumi aizbraucējiem. Pārmet tie Latvijas iedzīvotāji, kuru dzīves līmenis ir stipri virs vidējā. Protams, gadās arī tādi, kuriem pašiem došanās prom šķiet neiespējama, tādēļ arī citus aizbraucējus vieglāk uzskatīt par nevarīgiem cilvēkiem, jo tie pametuši savu valsti. Bet vai pamest valsti ir nosodāmi, ja ir jārūpējas par sevi, savu ģimeni un tās labvēlību? Nav un nekad nebūs. Mēs varam piekrist, ka situācijas un apstākļi ir dažādi. Katra aizbraucēja stāsts vēstī ko citu un ir daļa no visa procesa kopumā. Es kādreiz nenojautu, kā jūtas cilvēks, kurš dodas strādāt uz ārvalstīm, vai cilvēks, kurš gaida, kādu pārbraucam. Tagad es pilnā pārliecībā varu teikt, ka zinu kā šis process ietekmē daudzus Latvijas iedzīvotājus.
Manā ģimenē ir četri cilvēki, kuri regulāri dodas uz ārvalstīm, lai varētu nodrošināt sevi un savus tuvos. Kādreiz es mēdzu uzskatīt, kas doties prom ir nepareizi. Es domāju, ka kaut ar zobiem jāturas latvju zemītē. Bet laikam ejot, mans viedoklis ir mainījies. Ne vienmēr cilvēki saprot, kādēļ citi dodas prom. Manā ģimenē jau kādu laiku šādi lēmumi ir saprotami un par tiem nav asu diskusiju. Mana personīgā pieredze ļauj izstāstīt pāris stāstus par situācijām, kad darbs ārvalstīs ir dažkārt vienīgā, jēdzīgā opcija.
Kopš 2019. gada mans tētis dodas pelnīt iztiku Dānijā. Lai gan tieši es mēģināju viņu no tā atrunāt, viņa nostāja nemainījās. Patiesību sakot šis ir viens no skumjākajiem un sāpīgākajiem stāstiem tieši manā ģimenē. Manam tētim bijušas trīs smagas muguras operācijas. Paradoksāli vai nē, bet pēdējo operāciju viņš cenšas atpelnīt strādājot Dānijā, celtniecībā. Tātad, lai atdotu aizņemto naudu par muguras operāciju, viņam nākas sevi pakļaut kārtējam riskam. Šī situācija ir patiesi spilgts piemērs izmisumam, kura dēļ cilvēks ir spiests doties prom no mājām. Arī mana mamma vienreiz gadā dodas uz Somiju, lai nopelnīto naudu varētu ieguldīt tur, kur tas nepieciešams. Ar algu, ko viņa nopelna Latvijā ir iespējams izdzīvot tikai kārtējo mēnesi un pat ne vienmēr. Tātad arī viņa ir spiesta doties prom. Bez tā varētu iztikt, bet tā ir iespēja sevi nodrošināt. Tāpat prom no dzimtenes brauc arī manas māsas draugs, kurš vēlas labāku dzīvi savai meitiņai. Viņš savu meitu neredz, bet var nodrošināt viņai labākus dzīves apstākļus un neuztraukties par to, ka pietrūks naudas ēdienam, apģērbam, rēķiniem. Visbeidzot mans līgavainis. Jau divus gadus mēs dzīvojam tad kopā, tad šķirti. Viņš dodas prom, lai spētu labākajā gadījumā nopirkt dzīvokli, sapņu variantā – uzcelt māju. Divi gadi no dzīves prom, tālu prom no mājām, no Latvijas un ģimenes. Šie ir reāli manas ģimenes stāsti, kurus es labprāt pastāstu arī citiem. Šīs ir reālas dzīves situācijas. Lai arī cik šie stāsti nebūtu dažādi, šie ir mani reāli pieredzētie un izdzīvotie stāsti. Protams, es šos stāstus izdzīvoju, kā pacietīgi gaidošā meita, līgava. Mana personīgā pieredze šajā jautājumā ir diezgan liela. Par šo tēmu ir diskusijas, tomēr šo procesu izprast var tikai tad, kad tas iespaido tevi pašu vai tavus līdzcilvēkus. Ne vienmēr cilvēks var izvēlēties sev patīkamāko un ērtāko, dažkārt cilvēkam nākas izvēlēties sev nepieciešamāko un noderīgāko. Es ar pārliecību varu apgalvot, ka visi manā ģimenē ir dzimtenes patrioti, tāpēc šo procesu ir gan vieglāk, gan arī grūtāk pārdzīvot. Ir neizsakāmi smagi doties prom, bet ir tik skaisti atgriezties atpakaļ. Vēl skaistāk ir tad, kad kāds atgriežas atpakaļ Latvijā uz dzīvi. Visskaistāk, sapņu variantā būtu tad, ja nevienam nebūtu jādodas svešumā, prom no dzimtenes. Sapņi ir nepieciešami, lai mēs vispār varētu aizbraukt, gaidīt un dzīvot.
