pulkstenis gadu mijā

Dažas pārdomas par gadu mijas raidījumiem televīzijā 2022

Recenzija Sleja

Sandras Veinbergas sestdienas recenzija

Nē, neanalizēšu Latvijas TV raidījumus. Tie lasītāji, kurus mediju kritika uzreiz velk uz kašķi, var atslābt. Nebūs par ko sašust. Šeit apskatīšu dažas tendences, kas, manuprāt, ir interesantas. Šajā jomā un virzienā. Vienkārši tāpēc, ka televīzija attīstās līdzi laikam tieši tāpat kā viss pārējais. Tātad veci formāti jaunajā laikā vairs nedarbojas, un seni videoieraksti izskatās vairāk komiski un amizanti, nevis pamācoši vai uzrunājoši. Kurp TV dodas un kas rodas veco koncertformātu vietā?

Zilā uguntiņa kopš 1962. gada

Kopš krāsu televīzijas piedzimšanas brīža (PAL un SECAM analogās televīzijas kodējuma standartos) gadu mijas raidījumi ir bijuši svarīgāko televīzijas svētku pārraižu saraksta priekšgalā. Vecgada aizvadīšana un jaunā gada sagaidīšana pēdējo 60 gadu laikā pulcinājuši pie mājas ekrāniem daudzus vienlaicīgi: ģimenes, draugus, radus, paziņas un kolēģus. Katru savā mājā, liela vai maza ekrāna priekšā. Pa vienam vai grupās. Šādos brīžos mazais ekrāns funkcionējis kā ugunskurs vai kamīna liesma, kas silda un izklaidē vecgada pēdējo stundu ritumā. Apvienojot mūs visus uz vecā gada sliekšņa. Tā kā televizors vienmēr ir vairāk izpildījis izklaides fona funkciju (nevis pieprasījis visu publikas uzmanību kā kinozālē), tad ekrāna skaņa un attēlu zibināšana nekad nav traucējusi sarunāties tos, kas vēlas komunicēt paralēli, vai liegusi ignorēt piedāvājumu tiem, kas „neko tādu vecgada vakarā neskatās“.

Ko tad televizors mēdz 31.12. piedāvāt?

Tradicionāli tās ir filmas programmas vakara sieta uvertīrai un koncerti – finālam. Kopš senajiem Padomju Savienības laikiem televīzija šādā brīdī atvēzējas lielam videokoncertam, kas no Ostankinas TV vilkās vairāku stundu garumā, atduroties pret politisko vadoņu runām un Kremļa kurantiem pusnaktī. Šo koncertu maratonu sauca par „Zilo uguntiņu“. Pirmo reizi šāds vecgada raidījuma formāts parādījās 1962. gadā un tā nosaukums cēlies no pirmo televizoru zilganās ekrāna gaismas. Tātad aizvadītajā 31.12. šim raidījumam bija 60. dzimšanas diena.

Raidījuma formāts saucas „muzikālā kafejnīca“ un nozīmē, ka visu programmu vada aktieri vai mākslinieki, bet dziesmu „starptelpu“ aizpilda intervijas vai sarunas ar populāriem cilvēkiem studijā. Muzikālais materiāls bija fonogrammas (neviens dzīvajā nedziedāja) un izpildītāji studijā marķēja ierakstīto labāk vai sliktāk, atdarinot savu ierasto izpildījuma stilu. Viss koncerts tika iepriekš ierakstīts video un samontēts tā, lai radītu klātbūtnes efektu. Tāpēc liela daļa skatītāju līdz galam nesaprata, vai šis koncerts patiešām notiek vecgada vakarā, jeb acu priekšā 31.12. virmo videokonservs. Protams, ka šāda vecgada koncerta mērķis bija radīt skatītājam klātbūtnes ilūziju. Sajūtu, ka viņā pusē ekrānam arī pašlaik dzer šampanieti un gatavojas gadu mijai.

Vai skatītāji tam noticēja? Jā, vairums noticēja.

Cik liels bija ideoloģiskais spiediens uz šo raidījumu? Tas bija milzīgs. Kompartijas uzraugi noteica, kā visam jāizskatās un kurš drīkst vai nedrīkst populārajā gadu mijas koncertā piedalīties. Padomju tautai bija jāpriecājas un labā noskaņojumā jāgaida Brežņeva vai Gorbačova uzruna. Tā kā jaungada Zilā uguntiņa televīzijas vadībai skaitījās svarīgs raidījums, tad šim nolūkam netika žēlots nekas. Proti – visu gadu viens centrālās studijas stūris Ostankinas koncertzālē Maskavā bija nodekorēts ar izgreznotām eglītēm, sniegu un krāsainām lampiņām, lai vajadzības brīdī pārvērstos vecgada vakara studijā. Šeit tika ierakstīti visi pārbaudītie ārzemju mākslinieki, kurus partijas ideoloģiskā daļa atzina par cienīgiem uzstāties, ja tie ieradās koncertēt Padomju Savienībā. Šādi ieraksti notika visu gadu un tikai uzmanīgs vērotājs vecgada vakara raidījuma laikā pamanīja, ka, piemēram, Karela Gota dziesmas laikā aplaudē meičas vasaras kleitās pie izrotātām eglītēm. Šis ieraksts tika veikts jūlijā un producents nebija brīdinājis, lai ātri sameklētā publika (TV darbinieki) apģērbjas Jaungada stilā. Ar dažādiem nosaukumiem šis raidījums turpina eksistēt joprojām Krievijā.  Aizvadītais variants Ostankinā bija tradicionāli šķebinošs gan repertuāra, gan izpildītāju izvēlē. It kā paņemts no Ziemeļkorejas. Taču šim krievu „ideoloģiski pārsaldinātajam videorosolam“ ir pāris labu īpašību, kas joprojām paliek spēkā. Tās ir: bezsaturs tiek rādīts profesionāli ciešamā ekrāna darba formā: ir labas studijas gaismas un samēģināts (traktā) operatoru darbs. Tātad viena lieta – „ko rāda“ un otra – „kā rāda“.

Tātad – koncerts visa vakara garumā, ir postsovjetisma tradīcija, kuru mūsu ekrānā ir mēģinājuši uzlabot vairāki režisori: Brigita Vīnšteine, Sveta Rudzīte un Arvīds Babris.

Šī gada koncertu LTV nenoskatījos, jo traucēja profesionālo gaismu trūkums studijā un korekts operatoru darbs. Man nav iebildumu pret Labvēlīgo tipu, Freidenfeldu vai citiem izpildītājiem. Nē, protams, ka nav iebildumu, taču viena lieta ir dziedāt koncertā un cita lieta – darīt to pašu ekrānā gadu mijas vakarā. Visu cieņu izpildītājiem, taču videokoncertam pietrūka svētku spožuma, kuru var nodrošināt tikai televīzijas cilvēku atbilstoši profesionāls darbs. Proti: samēģināta mūzikas ekranizācija, perfektas gaismas, moderna horeogrāfija un visa skatuves kustība studijā. Operatoru darbs koncertā vairāk atgādināja sporta translāciju, nevis mērķtiecīgu plānu maiņu prognozējama izpildījuma interpretācijai. Radās iespaids, ka katrs studijā dara ko vēlas, un tāpēc tas „viss automātiski būs jestri“. Diemžēl televīzijā šāds automātisks uzliesmojums nemēdz notikt. Maģija ir jāizveido. Tā ir jārada pašiem studijas cilvēkiem. Ja to nedara, tad iznāk blāva tusiņa translācija.

Protams, ka „Zilās uguntiņas“ ēna atļauj veģetēt tālāk ar šādiem koncertiem „rasola formātā“ arī nākamgad. Cits jautājums – vai šādi turpināt uz priekšu ir vērts?

Kādas ir tendences?

Televīzijas situācija šodien nav patīkama un pateicīga. Laiks, kad visa latviešu tauta spiedās pie ekrāna ik vakaru, lai noskatītos TV Panorāmu, ir jau garām. Tagad katrs pats izlasa ziņas tīmeklī. No jaunumu ziņotāja televizors pārvērties par komentētāju vai diskusiju rīkotāju. Internets ļauj pārslēgt savu ekrānu no Latvijas uz ārzemēm un tur turpināt noskatīties gadu mijas izklaides piedāvājumu. Robežu vairs nav, un šis apstāklis pieprasa rēķināties ar jaunām skatītāju vajadzībām. Proti, atgriežas tiešraides, kas pamazām izstumj no programmas sieta iepriekš ierakstītās pārraides. Jaungada sagaidīšanu ieskaitot.

Pirms gadu mijas apspriedām Facebook grupā iespēju atteikties no politiķu runām ēterā. Vairums piekrita šādam priekšlikumam jo pagaidām neviena premjera vai prezidenta jaungada runa nav noskaņojusi vai spārnojusi jauniem enerģijas, spēka vai optimisma uzplūdiem jaunajā gadā. Kāpēc tā? Iemesli te vairāki: slikti izvēlēti runu rakstītāji, nemākulīga retorika, vārgulīgs teksta pasniegšanas veids atskaites stilā. Iespējams, ka šādu uzrunu televīzijā tautai (pirms jaungada pirmajām minūtēm) var piedāvāt kāds cilvēks, kuram ir ko teikt. Kāds, kurš šo godu ir izpelnījies ar savu darbu vai ieguldījumu sabiedrības labā?

Nav izslēgts, ka pirmās jaungada minūtēs ēterā varētu aizpildīt Egons Dombrovskis vai Inese Kučinska, runājot Raiņa „Jauno laiku”? Tiešraidē. No pils mūriem, augstu virs Daugavas.

Nav izslēgts, ka šādi iespējams izveidot jaunu tradīciju, kas atkārtotos katru gadu no jauna, piedāvājot aktieriem un skatītājiem intelektuālo barību arī.

Tendence ir tiešraides. Pirms un pēc gadu mijas. Jā, zinu, ka ir jau agrāk mēģināts, bet tas ir ļoti neērti: tumsa, auksti. Sarežģīta producēšana.

Taču tāda ir tendence – projām no konserviem. Pie laika, kas plūst. Tieši tagad. Pašlaik. Neizklaidējot līdz nāvei, bet piedāvājot vielu pārdomām dažādas formas un lieluma ekrāniem.

Dators ir laba lieta. Tas šīs pārmaiņas ir nokārtojis, un mani studenti televizoru pirkt tāpēc negrasās. Viņi skatās visu savos telefonos un datoros. Manuprāt, dators ir lielisks cilvēces atklājums, taču tam ir viens būtisks trūkums. Tas ir inteliģents, bet bez morāles.

Iespējams, ka televizors te var palīdzēt.

Tagged

2 thoughts on “Dažas pārdomas par gadu mijas raidījumiem televīzijā 2022

  1. Neesmu profesionālis, mēs “Labveligā tipa” Vecgada raidijumu noskatijāmies ar baudu. Abi ar vīru, kas ir zviedrs. Skatījamies un pat abi dziedājam līdzi. 😀 Jo zviedriem nav tadu raidījumu (iznemot Bingolotto), un man loti pietrūkst tieši kāda šova ar “klātbūtnes sajūtu”. Tā kā, ja salidzina ar Zviedriju, ir pat ļoti ok!

    1. Katram savs. Protams. Cilvēkiem ir dažāds izglītības, gaumes un prasību līmenis. Jums patīk, man nē. Man nepatīk Bingolotto, jums patīk. Tā kā viss kārtībā. Strādāju šajā jomā un tāpēc mana recenzija nav veltīta skatītāja pārliecināšanai. Jauku Jauno gadu! 🙂

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.