Dzīve viņas rokās apņēma manu pieaugušo galvu zīda lakatiņā un maigums pamanījās mani nepamest, nu, jau trīs desmitus un vairāk. Viņas rožsārtās rokas pieskārās maniem bālajiem rīta vaigiem, pasakainajā balsī sakot: “Labrīt, vai tad tēju vai kafiju un desu uz maizītes arī gribēsiet?!”. Tā skanēja kā mana mīļākā rīta radio programma, viņas balss. Tā vienmēr klausās, tā saprot, tā nekad neiebilst. Tā izziņo manas vajadzības un izpilda tās. Tā neko neņem, tā dod. Tā nekad neraud, ja es smaidu, bet, kad es raudu, tā raud ar mani.
Viņas klēpī, vēl aizvien aizvērtām acīm, pienācīgi sagaidu rītu, vienmēr ar minorā uzskaņotu radio.. vienmēr tik analogi Indiešu Purnamadah ((Pilna laika. Indiešu mantra, dziesma)) vibrācijām, skan viņas mutes izdvestā.
Cik liela laime tā var būt?! Būt Tavā tuvumā! Dievs dod, tai nekad neplānoti izdzist!
Ja divas blakus esošas zvaigznes mirdz, viena no tām krīt un nupat arī izdziest, otra steidz nozust tai līdz. Un, ja ābelei dzīvos zarus nogriež, pārējie neizmērojamās skumjās kalst tiem līdz.
Uz balta galdauta tēja un kafija kūp un Tu izvēlies.. Maizītes ar pašmāju zemnieku desu vai vistu olas ar tomātiem, gurķiem, dillēm un lokiem no piemājas siltumnīcas jau gaida mani. Cik liela laime tā var būt?! Rītu silta glāsta mosties un tad uzreiz ar pilnu vēderu savās gaitās doties?!
Es atvēru acis no durvju rīboņas un vēja plūsmas uz manām pēdām, kas bija izlīdušas no segas. Vējš auļoja no vienas istabas uz citu, virinādams visas mājas durvis, izņemot šīs, manas.., manas istabas. Mani naktīs murgi māc. Es mēdzu klaiņot pa māju un arī ārpus tās, līdz pat mežiem un tajos, kā zombijs rokām izplestām uz priekšu. Auroja viņš uz manis. Vējš! Auroja. Un auroja. Es neizturēju un sāku aurot tam līdz. Kā izsalcis vilks, kārē pēc medījuma.
Klusēja radio. Indiešu dziesma bija mani pametusi. -Māt! -Māt?! -Māt?! Es spārdīju palagu, grozījos, trakoju.. pamodos.. pie zemes..pie aukstās grīdas. Pie pelēkā, cietā cementa. “Māt?!” – tas bija tāds pagātnes rēgs, kas neviļus iezogas un tad pazūd un tad atpakaļ nāk, un Tu drebēdams iespiedies stūrī, mēģini sevi pasargāt. Iezogas prasmīgi, ļoti prasmīgi; Tu nespēj sapni no dzīves lāgā atdalīt. Es nespēju bez viņas.. es nespēju bez viņas balss, bez viņas maigās balss, kas nekad neiebilst, elpot.
Tāds baismīgs klusums iestājās. Tas tikai sapnis vien, tas tikai sapnis. Kūp visi mani domu graudi, ir visos stūros.. stindzinoši auksts.
Pretoties sajēgai, ka jādzīvo tālāk un jādzīvo tālāk laimīgam, man sanāk viegli. Bez viņas atbalsta, bez viņas klātbūtnes, es negāju ne soli. Māte bija man līdzās visus šos nolāpīti skaistos 34 gadus, 3 nedēļas, 2 dienas, un.. minūtes turpināja savu gaitu. Apstājies laiks ir tikai man.
Pēc vairāku minūšu, līdz stundai, pusotrai, blenšanas tējas krūzē, kas kā piemineklis stāvēja uz balti klātā galda kopš viņas aiziešanas nakts, baismīgo klusumu nomainīja vēja aurošana. Vēja auras nomainīja klusumu un tā uz rinķi. Domās uz telefona ciparnīcas es griezu ātrās palīdzības skaitļus. Naktīs es skaitu viņas pinkainās bizes.. Viņas pinkainās divas bizes.. Secīgi. Pēc kārtas. Uz rinķi. Atkārtošanās.. Neatlaidība.. ir manas stiprākās īpašības. Viņa noteikti tās vērtē. Viņa noteikti – novērtē.. No zilās pamales maliņas, šūpinādama pastalās ietērptās pēdas.., noraugās vērīgām ačtelēm.. Un smaida. Viņa noteikti smaida!
Par nāvi domāt.. tas esot tikai cilvēcīgi un.. visu mūsu cilvēku dzīves sas-tāv-da-ļa.
Bet es negribu būt daļa no nāves.. ne jau tikmēr, kamēr esmu dzīvs! Kam vieglākam būt?! Tam, kurš nāvē aiziedams no mākoņa maliņas.. vai tam, kurš tupi blenž uz aizgājušā liecībām?!
Kā baznīcas zvans, atskan nospiestā poga pie verandas durvīm. Neviens uz šejieni nav nācis. Kopš bērēm. Neviens. Es te tāds.. katru rītu.. neatlaidīgi atkārtoju savas vienmuļās dzīves dzīparus. Sarkanais lakats manu galvu nav atstājis ne reizi. Pielijis sāļu asaru un tad izžuvis un atkal pielijis. Emocijas ir cilvēka lielākais ienaidnieks.. un reizē..prieks! Bet mana sirds.. ir tikai sālī un TIKAI iesalusi..
Es aizmirsu par durvju zvanu. Es tagad atcerējos.
Kad es aizgāju līdz durvīm, pieliku ausi.., lai paklausītos.., lai sadzirdētu kādu skanam. Šis kāds ir putns, kas dzirdams skanam..pa ausu galam manam.
Es mirkli paklausījos putna dziesmā, pavēru durvju spraugu, pa kurām ieplūda viegli silts vējiņš. Uz pelēkā cementa izcēlās balts objekts. Šķiet, neviena cita te nebija. Pastiepu rokas uz priekšu, nolaidu lejā, satvēru objektu. Aploksne bija dzidri balta, bez neviena paša uzraksta. Aizlīmēta. Es nezinu vai tā nākas darīt, bet atļāvos aploksni atplēst, ja reiz tā atpūsta uz mājas lieveņa mana.
Aploksnē atradu piecas, pilni jo pilni pierakstītas zilas spalvas numurētas lapas. Es pārlaidu skatienu pāri pirmajai numurētajai. Tur rakstīts: “Saruna ar jaunāko meitiņu, 30.03.2020” un tālāk norāde – “Lūgums lasīt svaigā gaisā!”.
Es negribēju.. Es neesmu bijis.. Kopš viņa aizgāja. Bet viņas balss manās ausīs skanēja un es tai ticēju, es cerēju, ka tā ir viņas balss. Es to zināju.
Uzrāvu vecos zābakus kājās, ietinos palagā un izskrēju laukā. Tik nerimstošs svaigums.. Tik spoža debess un mirdzošā bumba man sejā. Es skrēju un skrēju, klupdams un krizdams.. līdz nokritu uz palikšanu.. Meža biezoknim paliekot aiz manis, apkārt vēl priedes, staltas un stipras.. Biju pakritis siltajās smalkajās smiltīs..ar seju pielipis cieši Zemītei klāt. Šis saskāriens tik tīkams man, kā mātes maigais glāsts un tomēr raupjš, ja kustēties Tu sāc.
“Nevarēju aizmigt. Domas visu laiku sliecās pagātnē, tādēļ nolēmu aprakstīt to laiku, kuru palaidu garām savas muļķības dēļ. Tas bija 1995.-1996. gads, senjoru ballīte. Kā jau brīva meitene, aizbraucu uz balli blakus pilsētā. Iegāju deju zālē, biju trešā dejotāja, jo ierados pusstundu ātrāk. Apsēdos tuvāk orķestrim. Un pēc kāda brīža pamanīju zālē ienākam gara auguma zolīdu džeku, kurš piesaistīja manu uzmanību, un ejot man garām uzmeta acu skatienu tieši uz manu pusi. Skatienu, pēc kura sirds sāk pukstēt straujāk. Vēlējos, lai esmu tā, kuru viņš uzlūdz uz deju. Es biju ģērbusies baltā blūzītē, dzeltenos gofrē svārciņos, augstpapēžu kurpītēs. Izskatījos pievilcīga. Un..balti mati. Tas bija MANS VĪRIETIS!”
Es apstājos. Es samulsu. Es nevarēju saprast, pat nevarēju noprast.., kurš atnesis, kurš rakstījis?!.. Saules stari midžināja uz pierakstītajām rindām un deva zināt, ka jāturpina aizraujošais stāsts.
“Sāka spēlēt mūzika, sirsniņai pukstot straujāk, jutu sev pretī..stāvam staltu kungu. Pavērsu acis un saņēmu aicinājumu uz deju. Tā mēs nodejojām visu vakaru..; ..un tad..katrs uz savu pusi…”;
Vēstulē vārdi bira kā skaisti tikko saziedējuši zaļie zirnīši un vieni pēc otra lobīdamies turpināja stāstu, un Marģerts turpināja klausīties, burtiski, atplēstu muti, zirņi bira Marģerta mutē saldi kā bērnība.
“..šoreiz tā pati balle, tas pats orķestris spēlēs pie mums. Nolēmu iet.. pilnā pārliecībā, ka viņu satikšu, sirds čukstēja priekšā. Nolēmu ierasties tādā pašā formā, ar tām pašām drēbēm. Apsēdos tuvāk muzikantiem. Pārlaidu skatienu apkārt. Viņu es neredzēju. Saskumu. Bet tad.. pēc kāda neilga brīža, pie manis pienāca vakara vadītāja un pasniedza zīmīti un norādīja, lai izpildu to, kas tajā prasīts un ka nākamajā starpbrīdī viņa pienākšot atkal. Izgāju no zāles, izlasīju pasniegto zīmīti. Tajā bija mīļa prasība uzrakstīt savu telefona numuru. Lūgumu izpildīju, aizsteidzos atpakaļ, lai atdotu vadītājam zīmīti un tikpat ātri atkal aizdevos. Es kaut kā nevarēju palikt ilgāk, zinot, ka lūdzējs atrodas zālē.” Mana elpa ir aizrāvusies un mans gars kļūst arvien siltāks.
“..Pienāca sestdiena, tas jaukais brīdis. Sagaidīju zvanu un steidzos uz autoostu gaidīt. Pirmais – silti apskāvieni. Otrais – bučiņa. Mūsu pirmā. Pastaigājāmies.. pa lielā parka takām. Runājāmies. Silti un daudz….; Atskrēja vakars..”
Saule bija kļuvusi maigāka. Saule virs horizonta līnijas levitēja. Saule, nu, jau tikai aizžmiegtu acu skatiena nomērīta rādītājpirksta augstumā. Acīm lielām kā pogām, mana ieinteresētība nemazinājās. “..sarunas ilga līdz viņš nokavēja pēdējo transportu. Sarunas. Jāzeps teica, ka iešot uz viesnīcu. Bet es kaut kā nevarēju to pieļaut. Piedāvāju doties pie manis. Man ir vairākas istabas. Bērni. Trīs burvīgas mietiņas. To viņš zināja. To es teicu. Pirmajā tikšanās reizē… Viņš gribēja bērniem aiznest, kādus gardumus, tāpēc iegriezāmies veikalā. Viņš sapirka banānus, šokolādes, suliņas, končas. Devāmies mājās.
..acīm redzami, kas mani priecēja, onkuls bērniem patika. Ātri izveidojās pozitīvs kontakts. Ciemošanās ilga līdz pirmdienai. Šķirties nepavisam negribējās. Norunājām, ka piektdien vakarā būs pie mums… Laiks gāja. Mēs satuvinājāmies. Ciemojāmies. Ciemojāmies pie viņa māsas, palīdzējām remontēt dzīvokli. Apciemojām viņa mammu. Mammīte uzņēma mūs ļoti labi, es viņai ļoti patiku..; Sauca mani par vedeklu…; Par viņa sievu gan nekļuvu. Tā sirsnība, tā mīlestība.. ātri vien pārrāvās. Es pieļāvu kļūdu. Bija viņš, bet es nemācēju noturēt. Es to pārdzīvoju tagad, es to pārdzīvoju gadiem. TĀDA mīlestība.. nav bijusi un vairs nebūs ar nevienu citu! Nevaru šo cilvēku izmest..jau 24 gadus. Ne no atmiņām, ne domām, ne no sirds.”
Marģerts atrāvās un pavēra skatienu pretī apaļajai velnišķi sārtajai bumbai. Sirds lēca pa muti, stiepdamās tuvāk sarkanajam gaismas ķermenim.., kas tā vien alka nekad nepazust..
“..Cenšos sev to nepārmest. Piedot. Un mēģināšu pieļauto kļūdu labot. Es to ļoti vēlos. Pasaulē taču brīnumi notiek! Kāpēc, lai es nebūtu tā, ar kuru notiktu tas brīnums?!..”
Saule spīdēja tikpat velnišķi sārti. Tā tikai vairs nededzināja acis un nedarīja traku sirdi. Saule sildīja vīrieša sejas ādu un pavadīja viņa sirds ritmus vienmērīgā plūdumā. Mežs aiz viņa muguras tagad izskatījās vairāk pēc retinātas priežu alejas, kur tā vien kārojas.. būt.. paieties..lēnā solī.. apstāties pie katras priedes un..pacelt gurdeno galvu, skatienu vēršot uz virsotnēm. Un redzēt katru skujiņu..vēja virzienam sekojam.. un redzēt zilo debess jumu.. un vienalga vai mākoņi pelēki garām slīd..Bet.. Nemāku krāsas uz auduma likt.
Lai acīm un sirdij tīkami šķistu.
“…Pirmkārt, es lūgtu piedošanu…Joprojām esmu vientuļa, nevaru nevienu pielaist sev klāt. Otra tāda cilvēka pasaulē nav un nebūs. Bet.., lai kā arī nebūtu.., ir jādzīvo tālāk. Tāpēc mana vēlme ir atrast Jāzepu. Satikt. Palūgt piedošanu. Laikam gan jāatgādina sev, ka nav zināms otra.., viņa domas.. un vai vispār izdosies sazināties. Ja, nē.. tad..vismaz sev.. jāpiedod… Cerība mirst pēdējā. Lai kāds arī nebūtu iznākums, es no sirds vēlos cerēt un gaidīšu atbildi. Sliktu vai labu. Atbildi. Vai, nu, jā vai, nu, nē!”
-Dzirdi?! Marģerts sev..pats sev..domās vai skaļi..balsī..vienalga! -Zvana! Un jūra zilā noskaloja un stiprais vējš izpūta degošo Sauli. Un rāms ir vakars.
Šonakt nevarēju aizmigt. Bet ir vieglāk kā vakar. Vēl prātā kavējas vēstules pēdējās rindas: “..šo vēstulīti rakstu Tev, meitiņ. Tu vienīgā saproti mani.. un es saprotu Tevi. Mūsu sasāpējušās sirsniņas. Un..pēc šīm uzrakstītajām rindām, ieplūst manī tāds kā atvieglojums. Sirds smagums kļuva vieglāks… Ļoti ceru, ka mūsu smagās nastas nokritīs. Atgūsim zaudēto. Vai.. zaudēto pieņemsim.. Un atbrīvosim vietu citai.., jaunai laimei..”.
Es tā arī neaizmigu.
Es iedomās gleznoju Sauli.
Vēstule bija mans audekls. Acis manas otas. Tu, māt, mana iedvesma!
Es tā arī neaizmiegu.
Es tā arī katru nakti.. Gleznoju.
Mani audekli..ir manas sienas.., mans palags.. mežs un plašā jūra. Mana pilna laika miers un prieks.
“..Lai šajā un visās citās cīņās, plaši veras sirds! Lai mīlestība mums pa priekšu iet!”
Es biju atstaigājis līdz kāpām. Tagad ir laiks, kad Saule lejup slīd. Izstiepu rokas uz priekšu un ar rādītājpirkstu tai pārklāju zilo. Saule izdedzināja to vienu vienīgo, kas man bija – sārto. Toties Mēness solīja palīdzēt naktīs sagleznot pārējās.
Beigas.
Autores piezīme:
bet.. iespējams turpinājums. Jo ir vēl idejas šā sakarā. Marts tiešām ir mans vēstuļu mēnesis. Ar roku rakstīts.. uz balta papīra.. pa pastu nosūtīts.. saņemts un Saulrietā vai vējainā laikā pie siltas kafijas krūzes, tepat mājā, izlasīts.. tā vien pārvērtēt lietas, notikumus, cilvēkus mums apkārt. Ieguvumus un zaudējumus. Pāri visam.. beznosacījuma jūtas!
Marts – Vēstuļu mēnesis.
2020. – Vērtību sistēmas sakārtošanas gads.
