Todien es sūnās atradu zaļi baltu plastikāta karti ar zeltainu čipu. Es uzreiz zināju, kas tas ir, – man līdz šim liegtais ceļš uz Sapņu mežu, kura reklāmas parasti bija ieturētas tieši šādā krāsu kombinācijā un kurš atradās viņpus stiepļu žoga. Kādam droši vien izslīdējusi no kabatas, nākot ārā pa vārtiņiem, es nospriedu.
Dienas pirmo pusi mani bija nomākusi doma, ka tuvojas tas brīdis, kad gandrīz stundu būs jāsvīst sasmakušā autobusā, kas mani vedīs pretī kārtējai nakts maiņai tipogrāfijā. Taču tagad manās rokās pilnīgi negaidīti bija nonākusi atslēga uz pasauli, kuru vienmēr biju vērojusi tikai no attāluma cauri stiepļu pinumiem.
Pik! – vārtiņi ar patīkamu klikšķi ziņoja, ka es drīkstu ieiet. Aiz sevis es tos atkal rūpīgi aizvēru. Lai netiek iekšā tie, kuriem nav jātiek.
Kaut kur tālumā starp priedēm un krūmiem vīdēja manas pelēkās bloku piecstāvenes stūris. No šejienes tas šķita jau piederīgs citai pasaulei.
Zināju, ka Sapņu mežā visas mājas nav apdzīvotas. Tās, kurās neviens vēl nebija ievācies, uzreiz varēja atpazīt ne tikai pēc vienādi melnajām logu rūtīm, – tām visām pagalmos bija izlikti arī milzīgi plakāti: “Šis nams var būt Tavas jaunās mājas. Sāc savu sapņu dzīvi Sapņu mežā!” Brīdi apsvēru, ka varētu piezvanīt uz kādu no numuriem, pieteikties uz apskati, tomēr ātri vien šo domu atmetu, – ikviens kaut cik saprātīgs mākleris, uzmetot man skatu, droši vien uzreiz saprastu, ka esmu tikai laika izniekotāja.
Daži mauriņi jau bija paguvuši apkrauties ar šūpolēm, batutiem, tūjām, rozēm un dažnedažādiem citiem augiem un lietām. Tomēr nekur nebija manāmi cilvēki. Varbūt viņi visi slēpās savos namos aiz bieziem aizkariem un slepus mani novēroja, kā es te klīstu pa svešu teritoriju. Vienu brīdi man ienāca prātā doma, ka Sapņu mežs ir tikai butaforija, kas domāta, lai cilvēki par to sapņotu, nevis tajā dzīvotu. Tomēr šī doma pārtrūka, kad kādas mājas durvis atvērās, un pa tām teju vienlaicīgi izripoja bumba, iznesās šunelis un izsprāga bērnelis, kuram uzreiz pa pēdām sekoja māmiņa. Vai varbūt tā bija auklīte? Instinktīvi sabijos, ka viņa mani varētu pamanīt un identificēt kā šim ciematam nepiederošu personu. Varbūt viņi visi te viens otru zināja un uzreiz varēja pateikt, ka ieklīdis kāds svešais? Varbūt viņiem bija slepenas pogas, ko nospiest, lai celtu trauksmi par ielaušanos viņu teritorijā? Nodūru galvu un uz labu laimi nogriezos uz kādas taciņas, kas šķita vedam dziļāk mežā, prom no mājām.
Biju dzirdējusi par mazu meža ezeriņu, kas ekskluzīvi esot nodots tikai ciemata iedzīvotāju rīcībā. Baltu smilšu pludmales ieskauts tas tagad pavisam rāms pletās manā priekšā. Pludmale bija tukša, tāpēc, daudz neprātojot, novilku sandales un aizgāju līdz pašai ūdens malai, kur ezeriņā iestiepās arī neliela laipiņa. Kādu brīdi bradāju pa ūdeni, ik pa laikam aizverot acis un pavēršot seju pret sauli – muļķīga rīcība, zinot, ka mana āda nekad neiesauļojas, toties pamanās rekordīsā laikā apdegt koši sarkana. Iedomājos, ka diena ir tieši tik karsta, lai nopeldētos. Protams, peldkostīma man nebija. Varbūt varētu tāpat – apakšveļā?
Tomēr, kad uzmetu skatu krastam, pēkšņi sapratu, ka mazajā pludmalē neesmu viena.
Meitene milzu saulesbrillēs un ar austiņām ausīs bija vienā mierā novilkusi peldkostīma augšdaļu un, apgūlusies uz vēdera, zvilnēja uz rozā dvielīša – viņai ap kaklu bija zelta ķēdīte, kas, viņai nedaudz sakustoties, saulē spoži iemirdzējās. Nez, vai viņa mani bija pamanījusi?
Man uzreiz bija jādomā par to, ka viņa, šī brūni iesauļojusies būtne, iederējās šajā privātajā sapņu pludmalē kā ledusauksts kokteilis apzeltītā glāzē, bet es biju svešā, kas nemaz te nedrīkstēja atrasties. Uz mirkli sajutos kā skolā – jo vairāk centos iederēties, jo mazāk tas man izdevās un jo vairāk slēpos, jo pamanāmāka kļuvu. Arī tagad – lai gan izlikos, ka bezrūpīgi turpinu bradāt pa ūdeni, patiesībā sāku drudžaini prātot, kā, atstājot pēc iespējas dabiskāku iespaidu, tikt prom, – tas nekas, ka meitene uz manu pusi pat neskatījās.
Apsēdusies uz priedes saknes, kas kā tausteklis bija izlīdusi no zemes, es tīrīju smilšainās pēdas, lai varētu uzvilkt sandales, kad klajumiņā iznāca vīrietis. Ģērbies melnā īspiedurkņu kreklā, melnās buktētās biksēs, pie sāniem steks, šķiet, pamanīju arī roku dzelžus. Apsargs? Viņš stāvēja ar muguru pret mani un, šķiet, vēroja guļošo meiteni.
Es nebiju iedomājusies, ka te ir apsargi. Gandrīz katru dienu klaiņojot žoga tuvumā, nevienu līdz šim nebiju manījusi. Tas gan šķita gluži loģiski – lai Sapņu mežā neiekļūtu neviens nepiederīgais, kādam taču teritorija pastāvīgi ir jāuzmana.
Piepeši vīrietis atskatījās un mani pamanīja. Viņš tūlīt sapratīs, viņš nāks un jautās, kurā no mājām es dzīvoju un kā mani sauc. Tomēr viņš nekustējās, bet viņa sejā atspoguļojās ne tik daudz pārsteigums kā netīksme. It kā viņš būtu gribējis izdzert pienu, bet tad pamanījis, ka tam pāri klājas plēvīte. Viņš savādi novaikstījās, varbūt gribēja ko teikt, bet beigās, neko nepateicis, aizgāja.
Es kādu brīdi minstinājos, bet tad pamanīju citu taku, pa kuru varēju doties prom neviena nemanīta.
Nākamajā rītā gluži vai pēdējiem spēkiem galapunktā izvēlos no autobusa – pēc garās monotonā darbā aizvadītās nakts muskuļi sāpēja un tukšums galvā pletās aizvien lielāks kā tintes traips, kas iekritis ūdenī. Neizgulējušies un saspringti ļaudis, kas rausās iekšā autobusā, lai dotos pretējā virzienā, pāris reižu uzgrūdās man virsū, bet es spēju domāt tikai par savu savandīto gultu, kurā ievelšos jau pēc mazāk nekā piecām minūtēm. Visas drēbes nometīšu turpat pie gultas, arī sandales. Aizvilkšu biezos aizkarus un atstāšu logu mazā šķirbiņā, lai, laižoties miegā, vēl dzirdētu gaistošās rīta skaņas – putnus, sētnieci, šoseju tālumā. Pēkšņi atcerējos par zaļi balto karti sev džinsu kabatā un pasmaidīju, – kad pamodīšos, izdzeršu glāzi ledusauksta piena un došos uz ezeriņu, jo diena solījās būt tikpat karsta kā vakar. Šoreiz varbūt pat uzvilkšu peldkostīmu un paņemšu dvieli.
Pie manas kāpņutelpas ārdurvīm grozījās Gaisma – pamanījusi mani, viņa acīmredzami nopriecājās. Mēs sveicināmies, šad tad es izvedu garākās pastaigās viņas visai apātisko suni, jo pašai Gaismai kājas vairs neļaujot staigāt garus gabalus. Bet sunim patīkot, par ko gan es nebiju visai pārliecināta, jo tas nekad neizrādīja prieku par mūsu pastaigām. Lai nu kā, šorīt viņa nekavējoties vērsās pie manis ar sakāmo:
– Tu jau dzirdēji? Aiz žoga naktī notikusi slepkavība!
Mans nogurums acumirklī pagaisa.
– Ko?
– Man jau šķita, ka es manīju vienu aizdomīgu tipu te klīstam dažas dienas atpakaļ, – laikam izpētīja situāciju. Dzirdēju, šis esot izlicies par policistu.
Man sāka nedaudz trīcēt kājas.
– Viņš kādu nogalināja?
– Ātrie aizveda uz slimnīcu, bet nez vai būs dzīvotājs. Iedurts ļoti tuvu sirdij. Policisti tur vēl grozās. – Gaisma nervozi pameta ar roku žoga virzienā – cauri priedēm varēja samanīt vairākas policijas mašīnas.
– Gaisma, nomierinieties, citādi nevar saprast. Kurš kuru sadūra?
– Ā, tas jau pats interesantākais. Meitene – tāda tavā vecumā. Paldies Dievam, paķērusi virtuves šķēres un triekusi sirdī. – Gaisma pieliecās man tuvāk: – Gan jau gribēja izvarot, tagad jau meitenes staigā pusplikas apkārt, ko var gribēt. Tev arī vajadzētu uzmanīties.
Iedomājos meiteni pie ezera.
Gaisma stāstīja vēl visu ko. Piemēram, ka uzbrucējs neesot rāpies pāri sētai, bet ienācis ar zagtu kartīti. Tad viņa pamanīja no blakus kāpņu telpas iznākam Cerību, kura, iespējams, vēl nebija informēta par nakts notikumiem, un aizsteidzās, lai būtu pirmā, kas pavēsta jaunumus, jo no otras puses Cerībai jau strauji tuvojās sētniece.
Uzkāpusi savā ceturtajā stāvā, es vispirms izzvejoju no kabatas zaļi balto kartīti, sagriezu to ar lielajām virtuves šķērēm tik sīkos gabaliņos, cik vien spēju, un izmetu atkritumos. Tad iekritu gultā ar visām drēbēm un cieši aizmigu.
