Pamostos no kustības sev blakus. Vēl ir tumšs, visapkārt valda ierastais rīta klusums. Viņš pagriežas pret mani un sāk glāstīt manus matus. Istaba ir pieelpota silta. Zinu, ka viņam drīz jāceļas. Drīz viņš kāps ārā no gultas, izģērbies tepat pie galvgaļa, vilks darba drēbes, aiz sevis klusi pietaisīs durvis un uzliks tējkannu. Agrajos rītos viņš dzer melnu kafiju ar medu, tā esot ātrāk. Es ļaujos plaukstu siltumam un pieveru plakstus. Viņa roka slīd lejup pāri kaklam, mugurai un spēji atduras kājstarpē. Negaidītais pieskāriens liek manam ķermenim sastingt. Acis atsprāgst vaļā, taču neko nespēju saredzēt. Vien dzirdu viņu novelkam apakšbikses.
Kad viņš pēdīgi piever durvis, es ļauju savam ķermenim sakustēties saburzītajos palagos. Smaga, ilgi aizturēta nopūta pamet manas lūpas, kad saraujos kunkulī un, ceļus pie krūtīm piespiedusi, mēmi noklausos viņa rosībā. Dzirdu viņu mazgājam zobus, spļaujam izlietnē, paceļam poda vāku un nolaižam ūdeni tā, it kā viņš tikko nebūtu ņēmis bez atļaujas. Bet kā gan viņš to varēja zināt? Laika gaitā kaut kas manī bija palicis kluss.
Caur durvju spraugu uz zemes spīd dzeltena gaismas strēle. Tāpat kā bērnībā.
Klusinātā ūdens šņākoņa no vannasistabas ir kā bezvārdu zīme. Atsperes nodevīgi novaid, kad pieceļos sēdus. Pāri naktskreklam drudžaini uzvelku sporta džemperi un treniņbikses, kas nomestas uz grīdas mazgāšanai. Vilnas zeķes zem gultas. Novalkātais mētelis uz krēsla. Izslīdu gaitenī un puskrēslā meklēju otru zābaku, līdz ēnas manā acu priekšā izgaismojas.
“Ko tu dari?” Vannasistabas durvju ailē viņš stāv pilnīgi kails. Viegli aizsmakušajā balsī jaušams sašutums. “Ko tieši tu tagad esi iedomājusies?” nesagaidījis atbildi, viņš atkārtoti noskalda. Mans ķermenis kratās nevaldāmās, aukstās bailēs. Ar acs kaktiņu redzu, ka sīkās virtuves logi ir tējkannas tvaiku aizmigloti. Neizdvesusi ne skaņu, es iztraucos ārā pa durvīm, aiz muguras atstādama viņa neizpratnē stāvošo stāvu un mūžīgo samierināšanos.
Sauc mani par pilnīgi jukušu. Grūsti mani kā tēvs grūstīja mammu. Nenāc mājās visu nakti. Liec man atvainoties. Pieprasi vēl.
Klīstu zilpelēkā dūmakā un nejūtīgiem pirkstu galiem taustos pēc pēdējās cigaretes. Parkā it kā nevajadzētu, bet ir pārāk agrs, lai saņemtu aizrādījumus. Tumsa ar pirkstu nekratīs. Kāds jau paiet garām, bet acu skatieni paliek piekalti ietvei vai savam urinējošajam mīlulim. Es palieku nemanīta, nevienu neuzrauc ne mana kvēlojošā cigarete, ne sapampusī, sakaltušo asaru iezīmētā seja, kas uzplaukst šķiltavas liesmā. Visas jezgas dēļ no otra mēteļa kabatām aizmirsu paņemt dūraiņus. Nogriežos gar Nacionālo teātri un šķērsoju mirušo Kronvalda bulvāri. Neviens kiosks vēl vaļā nav, no tumšajiem skatlogiem pretī veras vien mana nožēlojamā silueta atspulgs. Plaušām lūdzoties pēc siltuma, sekoju Vecrīgas bruģa līkločiem, līdz attopos pie nedaudz pavērtām koka durvīm. Uz zeltītās plāksnes atspīd ielas blāvais apgaismojums: “Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīca”. Uz brīdi sastingstu. Šo varētu tulkot kā liktenīgu zīmi, bet es neesmu ticīga, kur nu vēl katole.
Vienreiz mamma mani aizveda uz baznīcu. Viņa jau pati nebija nekāda dievticīgā, bet toreiz situācija balansēja uz izmisuma robežas. Tikko šķīrusies, ziliem riņķiem zem acīm un stiklainu skatienu viņa uz pāris stundām mani atstāja svētdienas skoliņā baznīcas otrajā stāvā. Neko daudz neatceros, vien augstos griestus un krāsainos stikliņos logos. Mazajā jumta istabā smaržoja pēc lētām finiera mēbelēm un kādam sīcim uz paklāja izlija ābolu sula.
Arī tagad baznīcas griesti šķiet nedabiski augsti. Laikam jau tāpēc, lai mēs būtu tuvāk viņam. Vai otrādi. Ieņemu vietu pēdējā solā un noduru galvu, pūšot elpu uz atsalušajām plaukstām. No malas varētu šķist, ka lūdzos, bet tik daudz ticības manī nekad nav bijis.
Palieku siltumā tik ilgi, līdz debesīs sāk svīst gaisma.
Kārļa Dambrāna fotogrāfija “Lai jums arī…” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
