Atkal esam satikušies. Daiņa mezglainie pirksti apvijušies ap manu kaklu kā pieci pitoni. Esmu piesarcis. Acu loki piepampuši. Rīstos pēc gaisa. Viņš mani pacēlis kā trofeju un piespiedis pie mūra sienas. Mūris sūrst uz manas muguras. Lavierēju uz pēdu īkšķiem. Dusmu vēna, izspiedusies uz Daiņa pieres. Tā tur ir, kopš viņu atceros. Dainis. Dainamaits. Dankans. Viņš grib redzēt man cauri! Ko tieši viņš meklē? Viņa pieres vēna man saka – ka man jājūtas vainīgam! Nožēlas vietā izjūtu savādu prieku. Esam satikušies. Beidzot atkal esam kopā. Jo vairāk priecājos, jo spēcīgāka kļūst žņaudzējčūska ap manu kaklu.
Iepazināmies devītajā klasē. Sākumā necietām viens otru, bet ap Ziemassvētkiem jau bijām kļuvuši par labākajiem draugiem. Zagām bulciņas, bastojām stundas, pīpējām aiz skolas stūra un vilkām uz zoba smukākās meitenes. Draudzība, kas balstīta kopīgā grēkā. Tas mūs stiprināja. Reiz, cerot izbēgt no kontroldarba matemātikā, skolas gaitenī uzlaidām gaisā vairākas petardes. Viena trāpīja džekam no paralēlklases. Viņu aizveda uz slimnīcu, bet mūs – pie direktora. Bijām jau iemantojuši stabilu slavu. Petardes bija pēdējais piliens. Mūs abus (bez cerībām uz apžēlošanu) izmeta no skolas. Mājā draudzību „iesvētīja“ arī vecāki. Dainis atrāvās no sava senča, kas strādāja par ārā metēju kādā klubā. Viņš sodam izvēlējās ādas siksnu ar apzeltītu sprādzi. Mani sodīja mamma. Viņai ieroci nevajadzēja. Daba viņu bija apdāvinājusi ar stiprām rokām, izmisuma asarām un koristes balsi.
Karājoties Daiņa rokā, jūtu, kā sencis nodevis viņam savu spēku mantojumā. Manu dzīvību nosaka nevis kaut kāda gleznotāja rociņa, bet gan dzīvi pabružājuša vīrieša ķetna. Man liekas, es zaudēšu samaņu.
Pēc izmešanas no skolas abi iestājāmies vakarenē. Tur satikām Justīni. Meiteni, kuras dēļ vecāki maldīgi domāja, ka beidzot esam novērtējuši izglītības nozīmi. Viņas dēļ mēs ieraudzījām savu atspulgu spogulī. Justīnes dēļ mēs katru dienu vilkām svaigas zeķes un bijām gatavi atteikties no līdzšinējās Māra un Daiņa neizjaucamās savienības. Tās vietā sākās savstarpējs kariņš. Brīvība, vienlīdzība, brālība? Nē. Vairs nē. Tikai Justīne, Justīne, Justīne. Toreiz nezināju, kā nosaukt to, ko izjutu pret šo meiteni. Baidījos atrast vārdus. Gribēju, lai manā dzīvē viesuļvētra Justīne paliktu kā stihija. Kā mežonīgs un neaprakstāms notikums. Gribēju pietuvoties viņai oriģināli, bet nesamāksloti un panākt, ka viņa redz tikai mani.
Kādā pirmdienas rītā Dainis un Justīne, saķēdējuši savus pirkstus mezglā, pagāja man garām starpbrīdī. Tieši tik vienkārši un ātri es biju zaudējis. Nepaspēju aptvert, kur nošāvu greizi, jo Justīne ar Daini jau laizījās pa kaktiem. Mani jautājumi bija zaudējuši nozīmi. Viss, ko es toreiz varēju izdarīt, bija iespēja aizdedzināt Daiņa mugursomu, kas bija atstāta klasē. Liecinieku nebija. Mani nepieķēra. Neko tā arī nepanācu.
Dainis nespēj piespiest mani atzīt to, ko nesapratu, ka man jāatzīst. Pašlaik uz sekundi viņš atlaiž manu kaklu un es beidzot ievelku elpu. To pusceļā pārtrauc sāpes un pulsējošs karstums žokļa labajā pusē. Pazūd gaisma. Kad atgūstos, mani sveicina asinis uz Daiņa pirkstu kauliem. Atceros, ka viņš ir kreilis. Jau atkal tieku sagrābts aiz žaunām. – Atceries, kā tev desmitajā klasē starpbrīdī sadega soma? – es smaidot vaicāju. Dainis neatbild, bet viņa dusmu vēna atceras. Tā atceras visu.
Visi trīs pabeidzām skolu. Ar laiku karš starp mani un Daini bija pierimis, it kā palikām draugi, bet viss bija mainījies. Kā papīrs, kas pēc saburzīšanas vairs nekad nav izlīdzināms. Starp mums vienmēr palika Justīne. Pēc pāris gadiem tiku ielūgts uz Daiņa un Justīnes kāzām. Vedējtēva statusā, protams, nebiju. Bet tas man deva savas privilēģijas – varēju baudīt bāra sortimentu bez nožēlas un neviens nepamanīja manu saldsērīgo skatienu katru reizi, kad pacēlu glāzi par godu jaunajam pārim. Kāzu virpulī tā arī neparunājām. Tikai ātrs kopīgais foto.
Kāzu dāvanā no jaunlaulātajiem saņēmu iepazīšanos ar Daiņa jaunāko māsu Annu. Viņa visu vakaru klusi sēdēja pie galda, knibinājās ap kāzu torti un uz katru tostu pacēla glāzi, bet to nedzēra. Es uzsāku sarunu, tad uzlūdzu dejot. Tovakar izdevās izmānīt no viņas smieklus. Nodejojām un nosmējām visu vakaru. Pēc pusnakts Anna mani ievilka kādā tumšākā stūrī un noskūpstīja. Sākām slepus tikties. Paslēpes mūsu attiecībām iedeva papildus azartu.
Tomēr tā nebija viesuļvētra. Es nelidoju. Pat ne centimetru virs zemes. Mani nekas neplosīja. Tā vienkārši bija saulaina, bezvēja diena divu mēnešu garumā. Reizēm šajās dienās kļuva daudz par karstu. Annas mīlestība sējās man ap kaklu kā Daiņa pirksti šobrīd, un es neizturēju. Man bija jāievelk elpa. Annas nebija mājās, un es izgāju pa durvīm. Neatgriezos un nepaskaidroju. Man nebija, ko teikt, es negribēju redzēt tās jautājuma zīmes viņas acīs. Vienkārši izgaisu cerībā, ka viņa sapratīs. Vai arī viņai pāries, un manā vietā nāks kāds cits.
Dienā, kad izgaisu, mani pārņēma pacilājoša brīvība. Man nebija ne jausmas, ka reizēm ir tik labi palikt vienam – atvērtam visiem viesuļiem un pavasara upēm, kas parautu mani sev līdzi nezināmā virzienā. Divas nedēļas pēc elpas atgūšanas man piezvanīja Dainis. Aicināja uz kādu konjaka glāzi. Tā it kā Justīnes starp mums nekad nebūtu bijis. Kad pieņem lēmumu izbeigt sevi mocīt, dzīve paver ceļu pretī laimei. Tā es nodomāju, pirms izgāju no mājas, lai satiktu Daini…
Te nu es karājos sava drauga dusmās.
– Pretekli! Tevis dēļ es esmu viņu pazaudējis! – beidzot pār lūpām pārspļauj Dainis. Viņa skropstas ir izmirkušas.
Es joprojām nesaprotu. Dainis neiztur manu stulbumu, palaiž vaļā kaklu, bet neļauj izrauties. Viņš abām rokām triec mani vairākas reizes pret sienu kliedzot:
– Viņa tik tikko bija savākusi sevi! Tikko iznākusi no anonīmajiem! Bet tev vajadzēja nozust. Izčakarēt… Slepkava
Daiņa rokas mani atlaiž. Tās vairs neko no manis negrib. Es pieglaužos asfaltam kā mūžību nesatiktam draugam. Šķiet, mans gars vairs negrib būt šajā ķermenī. Tas noraugās, kā Daiņa kurpes no manis attālinās.
"brick wall texture" by Potatojunkie is licensed under CC BY-NC-ND 2.0.
