Kelso atver acis. Karsti, neaptverami karsti. Sviedri aumaļām līst acīs un dedzina. Kur es esmu? Pakausī dur. Viņš izvelk no brūces šķembu. Au! Dūmi balina sarkanu atblāzmu un aizmiglo redzi. Kelso satausta krēslu, blakus galds, to laiza liesmu mēles. Tapetes spoži aizdegas un lobās no sienam. Krīt vecais pendeļpulkstenis, ciparnīca tveicē kūst. Pirms daudziem gadiem Ņujorkas muzejā viņi kopā tādu skatu apbrīnoja, tagad metās slikti. Sprādziens. Kliedzieni. Ir kritusi vēl viena bumba un viņu slēpnis ir atklāts. Laikam kāds no vietējiem musulmaņiem ir ievainots. Vīrieša mokas izskan stiepti un izmisīgi. Nāve visapkārt. Kelso grīļīgi slejas kājās. Galvas trauma bija sliktāka nekā šķita. Laika pārsiešanai nav. Nav arī aprīkojuma vai glābjošu roku. Jābēg no liesmām. Uz kuru pusi? Durvis deg, sienas no bieza akmens – neizlauzīsi. Logs. Šķind stikli un ceļš ir brīvs. Priekšā lēciens no otrā stāva. Izmisusī kliedzēja balss tikām pārtrūkusi. Vēl viens kritušais un drupās apraktais. Cik vēl līdz būs gana? Kara bezjēdzība. Kelso lec caur liesmām nezināmajā un atduras pret asfaltu. “Maita! Viņš bēg! Ķeriet gnīdu!” Gruvešu ņudzekli apspīd desmitiem lukturīšu gaismas. Griezīgs svilpes kauciens un suņu rejas. Skriet vai izlikties par beigtu, skriet vai izlikties par beigtu??? Kājas atgūst dzīvību un nesās cik spēka. Pilsēta ir kā izgriezta ar iekšām uz āru. Visur mētājas cilvēku ķermeņi. Notekūdeņu smaka ir neizturama. Parādes laukums applūdis. Liliju iela 11, 13, 15, Ādmiņu iela, ap stūri, aiz muguras soļi, Līkās ielas tiltam pa apakšu, pagrieziens, aiz muguras soļi, Annas tantes pagalmiņš, tūlīt jau galā, aiziet, aiziet, aiz muguras soļi, vārtrūmes tumsība, lēciens pār sētu un… vajātāji aizskrien garām. Aizturētās elsas nu plosa plaušas, Kelso kampj gaisu kā slīkonis. Sirds sāpīgi sitas pret krūškurvi kā izlauzties gribēdama. Elpa lēnām stājas, prāts atgūst skaidrību un viņa degunu sasniedz svaiga ziedu smarža. Vai tiešām narcises? Šajā elles lokā zied puķes? Pavasaris. Cīņa tātad ilgst jau vairāk kā pusgadu. Septiņus mēnešus viņš klīst viens, nezinādams, vai Ieva ir dzīva. Toreiz Centrālajā stacijā satiekoties, viņas velosipēdu rotāja šie dzeltenie ziediņi. Smiekli, saldējums, muzeja biļetes. Ieva pētīja gleznas, bet Kelso iesāņus raudzījās viņas maigajā profilā. Bet tad pirmais sprādziens Daugavmalā. Iesaukums. Lai nolādēta tā diena! Tagad auss jau pieradusi, skaņa vairs nespēj apdullināt. Ierasta ikdiena. Tālumā atskan soļi. Nolāpīts! Skrējēja kājas vairs neklausa. Domas skrien, acis meklē glābiņu tumšajā pagalmā. Re, tukša degvielas muca! Kelso kā pele iesprūk slēpnī bez skaņas un tup.
Plecus no abām pusēm spiež metāla sienas. Apakšā piķa melna tumsa, augšā – arī. Vakardiena. Bēgšana, narcises, muca, drošība? Vāks padodas viegli, Kelso ceļas kājās un turpat gandrīz noģībst. Visapkārt plešas zilas tāles. Ūdens, dzirkstoši zila ūdens masa saplūst ar debesīm un gardi šļakstās gar kuģa sāniem. Zemi nekur neredz. Sāļums kož acīs. Jūras gaiss mijas ar asarām un notek gar mutes kaktiņiem. Saules apžilbināts, viņš neredz pasniegtās rokas, kas palīdz izkāpt no mucas. “Hei du! Hvordan går det?” kāds prasa. Kelso instinkti neguļ. Viņš raujas prom, jātiek ātrāk prom. Uz mājām, pa labi, pa kreisi, prom! Redzēšanu uzticējis kājām, viņš skrien pie tuvākās malas. Ūdens! Tāds pats kā Daugavā. Peldēt viņš prot, bet spēki ir gandrīz izsīkuši. Ceļ kāju pāri, lēni. Kad pēdējoreiz ko ēdu? Acis tumst. Galva smagi krīt pret klāju.
“Hei! Hører du meg?” Kelso sastingst un izliekas aizmidzis. Siltas rokas maina uz galvas slapju pārsegu. Pakausī vairs nesmeldz. Vai esmu miris? Kāds ar varu ver viņa plakstus un spīdina acīs spilgtu gaismu. Ei! Rokas atraujas. “So you are awake! Nice to meet you, I’m Per and that’s Bjørn!” Saskatījis laipnu smaidu svešajā sejā, Kelso nomierinās. Draugi. Viņš var sadraudzēties, izdzīvot un varbūt vēl reizi redzēt Ievu. Smaidi taču, lai zina, ka esi pateicīgs! “We were worried that you gave yourself a concussion when you fainted yesterday! Are you alright?” Jā, viņš jutās labi. Necerēti labi. Ķermenis bija atguvis iepriekšējos spēkus un Kelso nagi niezēja pamest svešo, tumšo telpu. “Can I go now?” viņš izgrūž reiz dzirdētu frāzi. “Yes, but you know – we are on a ship. There’s not far you can go!” Vai svešinieki par viņu smejas? Aizsvīlies kā bez prāta Kelso skrien uz durvīm. Šauras kāpnes nebeidzami ved uz augšu, uz augšu, uz augšu. Pret smagu metāla vāku atsitas piere un nolīst asins tērcīte. Vāks dusmās aizlido pa kuģa klāju un ietriecas sienā ar dobju būkšķi. Kelso stāv un caur asinīm veras baisajā nekurienē. Tumsa ieskauj vientuļu cilvēka stāvu. Tikai zvaigznes norāda, kur debess un ūdens šķiras. Nekuriene. Viss ir viens. Viss ir zaudēts. Kelso stāv un jūt sevī sabrūkam glabāto pēdējo cerību. Šņuksts izskan, tad vaids, tad aizlauzts kliedziens stiepjas pār kuģa klāju līdz sasaucas ar vēja brāzmu. Viņa dzīve bija tikko sākusies, bet nu tai gals. Jūra aicinoši māj… “Hei, buddy, stand up! Do you even know where we are going? To New York, it’s the best place in the world! Don’t cry! You will love it there, I promise!”
