Intervija ar karakuda.net autoru, RISEBA AVMM vakara nodaļas studentu Ivaru Prokofjevu
Kāpēc tu studē RISEBA AVMM?
Ivars: Tā ir vispiemērotākā vieta, kur iespējams iegūt zināšanas par man interesējošo TV un kino jomā. Šo izvēli ir ietekmējuši vairāki apstākļi. Kopš agras bērnības man ir bijusi pastiprināta interese par TV un kino. Es to skaidroju tā, ka deviņdesmitajos pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas visiem parādījās iespēja vieglāk un vienkāršāk iegūt importa televizorus, video magnetafonus, kā arī kasetes ar filmām. Mani vecāki šo iespēju izmantoja. Atminos, ka tētis ņēma animācijas filmas, vēlāk – spēlfilmas no kasešu nomām un es varēju caurām dienām tās skatīties, kamēr vecāki bija darbā. Protams, to varēju darīt tikai pēc skolā uzdoto mājasdarbu izpildes. Tāpat man arī pietika laika skraidīt pagalmā ar vietējiem bērniem un tad nākt vēlu mājās, kad visu bērnu mammas sauca kur nu kuro mājās, izkārušās pa dzīvokļu logiem. Laikam ritot, bija iespēja arī filmēt nelielus video skolas projektiem, bija iespēja iegūt zināšanas un prasmes video rediģēšanā. Tiesa gan, šī interese un aizraušanās palika hobija līmenī un kā pamatnodarbošanos es izvēlējos informācijas un tehnoloģiju jomu. Pirms pāris gadiem sāka rasties lielāka vēlme nopietnāk pievērsties hobijam, tad arī sāka vairāk nostiprināties doma par to, ka varētu iet studēt video un kino jomā. Man bija divi varianti – Latvijas Kultūras akadēmija vai RISEBA. Katrā no izvēlēm ir gan savi plusi, gan mīnusi. Beigās es tomēr pieņēmu lēmumu par labu RISEBA.
Vai tas, ko mācies augstskolā, noder praktiskajam darbam?
Es teiktu, ka noteikti noder. RISEBA sniedz iespēju gan iegūt zināšanas, gan arī praktiski pārbaudīt to, kas tiek iemācīts. Man ir pieejama bezmaksas tehnikas noma, ir iespējams arī iegūt konsultācijas. Ja man nepieciešams kaut ko nofilmēt, es droši varu vērsties pēc padoma pie kāda no pasniedzējiem vai arī tehniskā personāla, kas spēs man ieteikt kaut ko manai filmēšanas situācijai.
Tu studē ekrāna mākslu. Pašlaik ekrānu ir ļoti daudz. Cik liels un kāds ir tavējais ekrāns?
Kādu laiku man bija tikai datora ekrāns, kas ir 15 collas, tagad jau ir vairāki ekrāni, kas ikdienā tiek lietoti. Ir 48 collu televizors, 21 collu datora monitors un 4 collu telefona monitors. Ikdienā tiešām jebkura no šīm ierīcēm tiek izmantota, lai skatītos gan raidījumus, gan filmas.
Cik saprotu, tad televizoru tu neskaties?
Televizoru skatos, bet reti. Ja salīdzinu ar to, kā tas bija agrāk, kad noteiktos laikos bija kāda iecienīta pārraide, kura bija jāgaida, tad tagad tas ir krasi mainījies. Man ir iespēja izvēlēties, kuru raidījumu es vēlos skatīties un kurā laikā es to vēlos darīt. Tā ēra, kad pults īpašnieks bija televizora valdnieks, ir beigusies, bet es labi atceros, kā bija tad, kad nebija šādas iespējas.
Vai televīzijas stacijas būtu jāver ciet un jāpāriet uz netfliksiem, filmfliksiem u. tml.?
Televīzija tādā formā kā agrāk vairs nepastāvēs. Es domāju, ka televīzijai nav jāpāriet uz tik drastisku formātu, bet tai būtu jāattīstās. Mūsdienās liela ietekme ir izvēlei, cilvēkiem ir plašāka iespēja izvēlēties to, ko viņi vēlas un kad viņi vēlas, tas ļoti ietekmē kopējo ainu televīzijas jomā.
Kā lai jauniem cilvēkiem šodien paskaidro politiku un politiskos procesu, ja masmedijus viņi vairs nelieto?
Informācijas ieguve mūsdienās pārgājusi uz sociālo platformu vidi. Iespējams, gan tāpēc, ka cilvēki vidēji pavada ilgāku laiku sociālajos portālos, gan arī tādēļ, ka tiek prioritizēts, ka informācija nāk no kāda, kas ir pazīstams vai autoritārs. Vienīgais, ko varu iedomāties šajā situācijā, ka būtu nepieciešama kāda neatkarīga, neietekmējama cilvēku grupa, kas publicētu tādu informācija, kas būtu pēc iespējas mazāk subjektīva. Papildus šai grupai būtu jābūt arī sava veida atpazīstamībai kā neatkarīgam viedoklim, bet to laikam būtu visgrūtāk panākt.
Kā tu un tavi draugi jūtas “fake news” laikmetā? Vai protat atšķirt patiesas ziņas no organizētām ziņām?
Ja tā ironiski skatās, tad tas varētu atgādināt viduslaikus, kad informācija izplatījās no vairākiem avotiem un stiprākais avots, kam bija lielāks prestižs, ņēma virsroku.
Reāli skatoties, es cenšos pārbaudīt ziņu avotus, protams, pats pirmais ir pašas ziņas racionalitāte un loģika. Sākotnēji uzdodot jautājumu: vai tas vispār ir iespējams? Papildus skatos arī citu valstu ziņu avotus, visērtāk varētu būt sekot ziņu aģentūras Reuterssniegtajai informācijai.
Tas viss kopumā gan šķiet mazliet dīvaini – lai saprastu, kas ir patiesībā, ir vairākas reizes dažādos veidos jāpārbauda informācija, bet, kā zināms, informāciju var viltot, un to dara ļoti prasmīgi un daudzu cilvēku grupas.
Par draugiem būs grūti pateikt, bet pieļauju, ka katrs mēģina iedziļināties ziņu patiesumā un nesteidzas ar pāragriem pieņēmumiem.
Vai eiskapisms jeb bēgšana no realitātes uzvarēs politiski aktīvas personības dzīvē un mākslā?
Ir grūti teikt, kas uzvarēs, ja nav saprotams virziens. Ja es spriežu pēc tā, ko redzu un saprotu, tad man nav līdz galam skaidrs, kā var uzvarēt koalīcija, par kuru visi saka, ka nebalso, vai arī, ja valdībā vairums cilvēku nemainās, bet mainās to sēdvieta vai pārstāvētā partija. Te nu arī ir reālisma absurds – vai ir iespējams mainīt to, kas netiek mainīts? Valsts pārvaldē trūkst caurredzamības un kontroles – tas arī lielā mērā ietekmē visus izrietošos procesus. Es tomēr domāju, ka drīz nāks jauna paaudze, kas būs uzaugusi, noraugoties uz nekārtību, kas ir bijusi līdz šim, un strādās kaut cik valsts un tautas labā, nevis savā.
