rainy night blues

Tas būtu noticis jau sen

Proza Sleja
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Ja ir tik auksts un spēcīgs vējš kā šodien, arī zem lietussarga divdesmit minūtēs var izmirkt un nosalt. Protams, vai tad sagaidīsi, ka bāleliņš Edgars atradīs taksi laicīgi? Aizgāja meklēt uz galvenās ielas… Vienmēr viņam kas atgadās, nekad nenotiks tā, kā plānots. Droši vien arī šovakar citi teātra gājēji, kuri pēc izrādes grib ātrāk tikt mājās, nocēluši degungalā jau vairākus. Un šis jau nekad nav mācējis dūri cirst galdā – arī tagad droši vien pieklājīgi laiž pensionārus un meitenes pa priekšu. Bet cits tikmēr kā pēdējais muļķis stāv un salst.

Līdzās nošvīkst riepas, spožā automašīnas lukturu gaisma dziest blāvāka un lēnām nolaižas tonētais loga stikls: “Vai neesi nosalusi?” Šo balsi atpazītu jebkurā laikā un vietā – Aivis. Protams! Viņš ir atcerējies, ka šovakar ejam uz teātri un … Gaidījis?! Vai tiešām?

Beidzot! Tieši šovakar viņš izlēmis rīkoties. Aivis nebaidās riskēt, atšķirībā no sava draudziņa Edgara. Allaž esmu brīnījusies, kas gan viņus abus saista – tik atšķirīgus. Edgars – lēns un apdomīgs, vienmēr un visur tik pieklājīgs, ka riebjas. Toties Aivis – skaļiem, aizrautīgiem smiekliem, dzirkstošu skatienu, nekad neļaus citiem kāpt sev uz galvas. Edgars kā sēdējis, tā sēž savā kantorī. Vecais autiņš noplīsis, vairāk pa servisiem mētājas, nekā pie mājas gatavs braukšanai. Toties Aivim – viens bizness beidzas, nākamais sākas, jaunus braucamos maina kā zeķes.

Taču tik un tā kopš vidusskolas gadiem abi ir nešķirami. Edgars stāstīja kaut ko par gadījumu, kad kopā iekļuvuši ziepēs un, viens otram palīdzot, tikuši ārā no nepatikšanām. Vīriešu draudzība, uzticība, bla, bla, bla… Tas jau izklausās pēc viņa. Draudzība? Nesmīdiniet mani! Es taču redzu, kā Aivis uz mani skatās! Ja Edgara nebūtu līdzās, tas būtu noticis jau sen. Kāpēc es biju tik stulba un padevos pelēkās peles neatlaidībai? Pacietīgi un pieklājīgi, sperot soli pa solītim, Edgars pārvarēja manu pretestību. Jā, varbūt gribēju iegriezt Aivim – toreiz viņam uzradās kāda dūdiņa. Tad nu, kad Edgars atkal kārtējo reizi mēģināja, es vairs neteicu nē.

Dūdiņas mainījās, taču Edgars un Aivis turējās kopā – tikās bieži, viens otram izpalīdzēja, ja radās kāda vajadzība. Mani un Aivja skatieni krustojās regulāri – lūkoties viņa spožajās, brūnajās acīs bija kas cits, nekā vērties pelēki rāmajos Edgara redzokļos. Aivis smaidīja un novirzīja sarunas, ja tās kļuva pārāk pikantas. Es zinu, ka tas tāpēc, lai nesāpinātu Edgaru. Iekšā viņam vārījās tāpat kā man! Kad nejauši saskārāmies, garām ejot, Aivis pasmaidīja un pavirzījās malā. Rokas atvilka, ja tās netīši krustojās – Edgars taču var pamanīt. Bet nu tam pielikts punkts. Beidzot viņš ir izlēmis un vairs negaidīs!

Aizveru lietussargu, nopurinu slapjumu un ieslīdu ērtajā priekšējā sēdeklī līdzās vadītājam. Aivis paskatās, uzsmaida, grib kaut ko teikt. Taču man vārdi vairs nav vajadzīgi. Esmu sapratusi visu tāpat. Uzlieku pirkstu Aivja lūpām. Viņš izskatās pārsteigts. Pasmaidu, un nu jau manas lūpas pieplok viņējām – tās ir tik siltas, mīkstas. Aivja spēcīgās rokas satver manus plecus un pavirza nost. “Bufetē cienājāties ar šampanieti?” viņš muļķīgi jautā.

Kas tas? Aivis mēģina jokot? Šādā brīdī, kad mūsu dzīves pavēršas par simt astoņdesmit grādiem? Cenšos apkampt, taču viņš mani joprojām attur. “Aivi, beidz! Es neiebilstu! Jūtu to pašu, ko tu – gribu, lai esam kopā.”

Aivja acīs joprojām nezūd pārsteigums. “Edgars zvanīja un prasīja izlīdzēt, jo nevar noķert taksi. Biju tepat netālu, atskrēju jums pakaļ,” šķiet, ka vārdi sitas pret manu apziņu, bet atlec atpakaļ, tur nenonākuši. Edgars? Zvanīja? Atslīdu auto sēdeklī un čukstu: “Aivi! Bet tu?”

Bernal Saborio fotogrāfija “rainy night blues” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.