Impulsi

“Čaviņa! Ar ko tu šobrīd nodarbojies?” telefona ekrānā iegailējās ziņa no draudzenes. “Ar sublimāciju!” smaidot atbildēja Rūta. Istabas logs bija atvērts un pa to plūda svaiga un atspirdzinoša vēja plūsma. Saule žilbināja acis, bet žalūzijas negribējās nolaist. Kokos nepaguruši vīteroja putni. Tik skaisti, bet arī tik ļoti kaitinoši, kad gribas, bet īsti tomēr nevar iet […]

Mēs mostamies pusdienlaika saules ieskautā istabā. Pat ar aizvērtām acīm jūtu, ka esi augšā. Jūtu tavu skatienu un nedaudz ieslīpo smaidu. Kad atvēršu plakstus, tu teiksi, ka izskatos skaista pat guļot. Mierīga. Tu nezini, ka rītos es apzināti nekustos. Es ļauju miegam atkāpties palēnām. Mirkļos starp sapņiem un nomodu man patīk klausīties tevi elpojam. Just […]

Piejūras pilsētu literārā akadēmija aicina uz tikšanos ar rakstnieci Lauru Vinogradovu izzinošā un praktiskā nodarbībā “Lielie jautājumi”. Pasākums notiks tiešsaistē trešdien, 20. novembrī, pulksten 18. Laipni gaidīti visi interesenti! Kāpēc es gribu rakstīt? Vai pasaulē jau nav pārāk daudz tekstu? Par ko rakstīt? Cik maksā dzejolis? Kur ir cenrādis? Atbildes uz šiem jautājumiem Piejūras pilsētu literārās […]

„Ak, cik gards kliņģeris! Tik sen tāds nav ēsts. Varbūt uz vārda dienu arī sev tāds jāpasūta,” – nodomāju. Domāšana notika tantes dzimšanas dienā. Jā, garša bija pirmais idejas izraisītājs. Tas notika pirms trim gadiem. Sajutusi uz mēles lielisko kliņģera garšu, nolēmu izcept pati. Tā kā tuvojas mana vārda diena, tad es arī gribu sev […]

“Dreimane!” “Es!” tūlītējais atbildes čuksts vairāk līdzinājās ilgi gaidītai ieelpai, iznirstot virs ūdens. Roka automātiski ciešāk satvēra automāta laidni. “Dreimane!” Egliena klusā balss bija pārāk neatlaidīga. “Kas noticis?” “Man šķiet, mums uzbruks”, Egliens turpināja, iekārtojoties kaujas gatavībā pie ložmetēja. Dreimane pagriezās uz vēdera, pabīdīja automātu, lai negultos tam virsū, pirksts taisni uzgūlās uz mēlītes. Uzkabe, […]

Ar katru dienu pasaule mums apkārt kļūst tehniskāka un mehāniskāka. Daudzi no mums nespēj iedomāties kā ikdienas darīšanas pildīt bez iemīļotā mehāniskā drauga- auto. Garām traucas desmitiem mašīnu. Katra ved savu īpašnieku uz iecerēto galamērķi. Kur agrāk bija pļavas un dipināja zirgu vilktais pajūgs, tagad vīd aukstais un neizteiksmīgais asfalts pa kuru ripo dažnedažādi auto […]

Neesmu liels peldētājs, kāda ir mana sieva un meita, taču pāris reižu vasarā es ūdenī ielienu. Vistuvākā man ir jūra, varbūt viļņu, varbūt klusuma dēļ, bet visticamāk – tāluma dēļ. Tālums man ir patvērums. Varu stundām staigāt pa kāpām, atnest kādu atrastu zalkti vai glodeni, ar ko nobiedēt sievas draudzeni, ja esam kādreiz uz jūru […]

Ikvienam reiz pienāk tāds vecuma posms, kurā dzimšanas dienas kļūst tikai par kārtējo apjausmu tam, ka viss lielā mērā darīts nepareizi. Nepareizi izvēlēta profesija, nepārdomāta finansiālā rīcība, neveiksmes attiecībās un vēl kaut kas no sērijas “nosist čūsku, iestādīt koku, aiziet uz Romu”. Kādu vainot liekas pārāk neaptverams lielums, tādēļ atliek raudzīties pašam uz sevi. Šīs […]

Baltos naktskreklos tērpti vīri spēlē futbolu televizorā. Valsts galvenais kanāls rāda Āzijas spēles no Taizemes. Pirms tam bija MTV variants ar populārmūziku no Indijas. Piedalījās Kuveita, Omāna, Baltāra, Saūda Arābija un vēl daži. Esam lielākajā musulmaņu valstī, kas atguvusi neatkarību tikai 1945. gada. Pēc otrā pasaules kara. Laikā, ka Latvija savu neatkarību tieši pazaudēja. Vienam […]

Cik dažādi cilvēku vērtību rādītāji un uzskati? Vērojot cilvēces un kultūras attīstības vēsturisko gaitu, redzam kā cilvēku prātos mainās priekšstati par pareizo, pieņemamo, skaisto un vērtīgo. Vai esam palikuši gudrāki, jo daudz vairāk saprotam? Vai esam kļuvuši saprotošāki, jo labāk saprotamies? Varbūt esam uzkrājuši zināšanas un, runājot viedu cilvēku epitetos un tēlos, atliek vien atkārtot […]

Šobrīd piedzīvojam globalizācijas otro, visstraujāk attīstošo vilni. No vienas puses, šī situācija sniedz iespēju popularizēt kādas tautas kultūras elementus visā pasaulē, bet no otras puses – populārākās starptautiskās kultūras norises var ieņemt nozīmīgu vietu katras tautas kultūrā, tādējādi pakļaujot iznīcībai vietējās tradīcijas vai arī pārvēršot tās par internacionālām tradīcijām. Tādēļ ir ļoti svarīgi saglabāt, attīstīt […]

Konkrēta un skaidra plāna mums nav. Tik vien kā ideja braukt uz Liepājas pusi, lai sāktu mazo ceļojumu gar jūras piekrasti. Līdz Užavai. Pa ceļam, impulsa vadīti, piestāsim dažās pilsētās un lūkosim, kas tur skaists un ne tik skaists. Pirmā diena paiet kravājot mantas, (drēbes, dvieļi, matracis gulēšanai, siltākas drēbes, ja nu paliek vēsāks, ūdens […]

Viss sākās pirms mēneša. Kāds skolēns paziņoja, ka iet projām no skolas. Viņam esot neinteresanti. Zēns mācās trešajā klasē un ar savu uzvedību līdz šim ir spējis nelāgi ietekmēt visus pārējos klases biedrus. Mani šis notikums ietekmēja tādejādi, ka šis skolēns ieradās pie manis bibliotēkā un skarbā tonī pieprasīja: “Iedod savu telefonu, lai piezvanīt mammai!” […]

Vīri, par kuriem tūlīt stāstīšu, nebija ar pliku roku ņemami. Absolūtas maskulinitātes un spēcīgu tēviņu simbols, kas mūsu sabiedrībai dara labu, smagi strādājot darbus, kas mums pārējiem nav pa spēkam. Jo sevišķi tiem patika strādāt sieviešu klātbūtnē, kas tos novēroja. Vērtējot – kurš par kuru nu dižāks un skaistāks izlikās. Kā gan mēs, bezpalīdzīgie cilvēciņi, […]

Aleksandra atbrauca uz Rīgu 1919. gadā un palika šeit visu mūžu. Sveša valsts, sveša valoda.

Biju pavisam mazs, kad pirmo reizi atceros sevi uz ielas. Biju nobijies, ķepiņas smeldza un kādreiz varenos rējienus aizstāja vārgi smilksti. Apkārtējā pasaule šķita liela, saulaina. Visi bija laipni. Reizēm tantiņas man sagādāja ēdienu ko gardu muti notiesāju. Taču gadījās arī nejaukie. Pavisam ļaunie paspēra mani ar kāju, kad centos atrast kaut ko ēdamu,  lai […]

„Šis apģērbs ir tik absurdi brīnišķīgs, ka varētu būt mākslas darbs!” „Jā, tu nu gan eksperimentē, vai tu centies piesaistīt citu uzmanību?” „Hmm, pārsteidzoša auduma izvēle, ļoti ekstravaganti!” „Skat, cik glauni ģērbies, noteikti nāk no turīgas ģimenes.” „Šausmas, kas tam mugurā! Ko tāds te pazaudējis?” Ko tas nozīmē? Cik svarīgi tas ir? Pēc vairākiem gadu […]

Suns esot cilvēka labākais draugs. Vienīgais kurš nepametīs nelaimē. Neskatīsies uz tava maciņa biezumu, bet uzreiz palīdzēs. Dzirdēti teicieni, vai ne? Ne tikai suņi, bet dzīvnieki kopumā, esot neatņemama sabiedrības sastāvdaļa. Daudzi savus mīluļus ikdienā “nēsā uz rokām” un nekautrējas atzīt, ka bieži vien četrkājainais draugs ēd labāk par viņu pašu. Varam pamanīt dažādus rakstus, […]

Šoreiz Viviāna uz randiņu sataisījās visai pavirši. Uzvilka klasisko melno kleitiņu ar melnām laiviņām, matus sapina vienkārša bizē, bet acu zīmuli nesanāca uzkrāsot, kā vajag, tāpēc pēc otrā mēģinājuma viņa to notīrīja nost pavisam. Viņa neizskatījās nevīžīgi, tomēr ārējam tēlam netika veltīts tik daudz enerģijas kā gatavojoties iepriekšējiem randiņiem. Viņa nekavēja, taču tāpat gāja paātrinātā […]

Kad cilvēks pats no savas gribas sāk kaut ko darīt, un viņam tas labi sekmējas, tad tur noteikti slēpjas kāda gudrība. Ikkatram ir sapņi. Ikkatrs mēs pieķeram sevi domās par tiem. Tomēr, grozi to kā gribi, atklājas tas, ka ne visi savus sapņus sasniedzam. Lūk, kur arī vajadzētu rasties jautājumam. Kas tad īsti jādara, lai […]

Reiz Rāmuma Birzī zaļajos mežos izvērsās tikšanās starp trim, kas pārsniedza cilvēcisko attiecību paražas. Tas sākās ar burvīgu tikšanos starp maigo vēju, mirdzošo ziedu un dižciltīgo ozolu. Maigajam vējam, kas pazīstams kā Zefīrs, piemita bezrūpīgs gars, kas ceļoja pa mežu, izplatot mīlestības un prieka čukstus. Zefīram bija maigs pieskāriens, un tas nesa patīkamu aromātu, lai […]

Netālu no zemes, bet tālu no debesīm. Gandrīz kā koks, bet pavasarī neuzplaukst un vētrās tam nelūzt zari. Palicis nomizots un pelēcīgi antiseptiķots stumbrs, kurš zemē iesprausts kā tāds nestabilu puķu skals. Bez saknēm, bez putnu būriem un bez locīšanās vējā. Un galotnē sasiets, tiešāk sakot – piesiets, bet ne pie puķēm, bet gan pie […]

Pamostos no kustības sev blakus. Vēl ir tumšs, visapkārt valda ierastais rīta klusums. Viņš pagriežas pret mani un sāk glāstīt manus matus. Istaba ir pieelpota silta. Zinu, ka viņam drīz jāceļas. Drīz viņš kāps ārā no gultas, izģērbies tepat pie galvgaļa, vilks darba drēbes, aiz sevis klusi pietaisīs durvis un uzliks tējkannu. Agrajos rītos viņš […]

Bečenčā iestājās vakars, ik pa laikam ierējās kaimiņu Aļošas suns Vlaģiks. Duraks jau viņš vien ir tas suns, bet arī Aļoša no sava suņa daudz neatpaliek. Kad sadzeras, tad abi rej. Vlaģikam tik sanāk labāk. Gaļina noslauka galda vaskadrānu ar miklu trauklupatu un sagurumā iekrīt pagultē. Auksta māja, izsaldēta, malka beigusies. Rīb televizors un stāsta […]

Piejūras pilsētu literārā akadēmija aicina uz tiešsaistes nodarbību “Ķerot beidzamo aitu”, kurā rakstniece Elvita Ruka runās par savām sirdslietām – ceļošanu un rakstīšanu. Tikšanās notiks trešdien, 20. martā, pulksten 18. Laipni gaidīti visi interesenti! 20. martā pulksten 18 ar Piejūras pilsētu literārās akadēmijas (PPLA) dalībniekiem nodarbībā “Ķerot beidzamo aitu” tiksies rakstniece, dokumentāliste Elvita Ruka. Viņa stāstīs […]

Otrā stāva dzīvokļa guļamistabā, īpaši naktīs dzirdams, kā ar blīkšķi aizkrīt lejas stāva smagās ieejas durvis. Viņš nekad nav jaudājis pieturēt durvis. Andžāns. Andžuha. Kad bija maziņš, tad Andrītis. Lai kā saukts, visi zina, ka runa ir par muižas pirmā stāva Andri – garu, kalsnu stāvu ar zemē iedurtu skatienu. Kā tādu sērkociņu, kam nekad […]

Tuk, tuk, tuk! Klak, klak, klak! Drrrrrrr! Līdz ar pirmo pumpuru sprāgšanu jau nedēļām ilgi uzkalnā pie vecās mājas kaut kas notiek. Urbj, rok, gāž, slīpē un taisa visādu citādu troksni. Smilšu kalni te parādās, te pazūd. Smagās mašīnas te piebrauc, te pazūd, vīri zaļos darba kombinezonos parādās, pazūd. Tam visam pa vidu staigā Cilvēks, […]

“Es domāju, ka mums turpmāk vairs nevajag tikties,” terapeite uzsmaidīja Kukam, kurš sēdēja viņai pretī saules izgaismotajā kabinetā. Viņš pateicās un devās uz mājām. Bija beidzis pārdzīvot par attiecībām, kurām nekad nebija lemts palikt dzīvām. Bija pārstājis dzert regulāri. Bija atsācis nodarboties ar savu hobiju – gleznošanu. Atziņa, ka mākslinieks būdams tik skumjš, ka nenodarbojas […]

– Čau! Klau, pirms tu vispār esi paspējusi kaut ko pateikt, man vienkārši vajag, lai tu manī paklausies. Man tu pietrūksti. Nav pat tā, ka tevis trūktu. Nav tā, ka bez tevis vispār kaut kas būtu. Tu esi mana Nuta, pār debesīm izstiepusies. Tu esi mans Īmirs, kura pīšļi ir zeme, ko minu. Piedod. Tas […]

Dzīvoja reiz princis vārdā Kursis. Viņa apkaimē dzīvoja trīs bagātas un lepnas meičas. Katrai no tām piederēja pa pilsētai – Liepāja, Grobiņa un Ventspils. Kursis izsludināja līgavas meklēšanas konkursu. Uzvarēs tā, kurai vērtīgāks pūrs. Tā trīs ietekmīgākās apkaimes meitenes – Liepāja, Grobiņa un Ventspils, sāka savu sīvo cīņu par prinča Kurša sirdi. Jāteic, ka Kursis […]

– Tu man neatbildēji! – Mammu, izbeidz! – Tad atbildi uz jautājumu! – Tu neuzdevi jautājumu. – Kas tas par putnu? – Vienkārši putns. – Vienkārši putns? – Parasts putns. – Parasts putns? – Putniņš. – Putniņš? – Mam, tu tagad visu pārvērtīsi par jautājumu? – Tad atbildi! – Ko tad? – Ar kuru galu […]

Vienmēr biju iztēlojies, ka pirmā iemīlēšanās būs kā saules lēkts. Aptvers mani lēni, mirklī nesteidzīgi ieaijās. Taču es kļūdījos. Pie apvāršņa viņš parādījās strauji – viegli samirkuši mati un atraisījusies kreisā zābaka aukla. Pirmajā mirklī miklais siluets atņēma elpu, sasaistīja visu manu būtību. Kad viņš aiztraucās man garām, es gluži neviļus apstājos. Pūļa viendabīgā murdoņa […]

Viņi bija ļoti dažādi. Ne tikai vizuāli, bet arī citādi. Pēc piederības, pēc pārliecības, pēc satura, lokācijas un vērtības. Indijā tie būtu dažādās kastās, tas nu skaidrs, un to vecāki tiem neļautu laulāties. Taču pēc priekšrakstiem, tie saderēja kopā, tikai to vēl paši nezināja. Viņš bija brūns, tāds viegli iededzis, pilnmiesīgs un mazliet tumīgs. Viņa […]

“Hērona formula palīdz aprēķināt dažādmalu trijstūra laukumu, ja zināmas visas tā malas a, b un c. Trijstūrim ir trīs malas un trīs stūri. Un es esmu iespiesta vienā no tiem”. Pēdējais teikums liecināja, ka vislabāk būtu agro rīta stundu beigt un doties kaut nedaudz pagulēt. Klusi klabinot klaviatūras taustiņus un apkopojot ģeometrijas tēzes, Marika gatavoja […]

Viņa bija tik veca, ka svētdienas baznīcā lūdzās, lai ātrāk nomirtu. Pārliecībā, ka lūgšanas baznīcas vēsajos solos nenosals, pacelsies gaisā, nolidos gar kādu statueti un caur baznīcas torni pacelsies debesīs, vecā kundze pat bija gatava pārdot savu māju, lai ziedojums nestu baznīcai jaunu jumtu, jo vecais nedaudz tek, saulē ir izbalējis un bojā kopējo skatu, […]

Luksoforam tramīgi tikšķot, nomainās signalizējošās gaismas. Kamēr vienpus man, pamazām drūzmējas gaidītāju rinda, otrā pusē, kā no maisa izbērti zirņi, ripot sāk brīvlaistie četrriepaiņi. Esmu jau soli uz svītrotās pārejas, kad, no pagrieziena meistarīgi izlavierēdams, man pie paša degungala spēji piestāj un ausī skaļi iešņāc autobuss. Labi, ka bezvadu austiņās gana skaļi dārd Bon Jovi, […]

Jūtu, ka pamazām mostos. Sapnis gaist, bet laimes sajūta nepazūd. Es viņu redzēju, es biju ar viņu un jutu viņa klātbūtni īstāku par īstu. Nav lielākas laimes pasaulē, kā atkal sastapties ar kādu, kurš nozīmējis visu pasauli. Sastapties kaut vai tikai sapnī. Es ceļos un dodos uz virtuvi. Uztaisu kafiju un ļauju saules gaismai sevi […]

Helgas tante vairs labi nedzird. Vienā ausī šņācējs, otrā rūcējs iemeties. Kad apkārt visi skaļi runā, tad nedzird ne šņācēju, ne rūcēju. Tad viss ir kā senāk, kā spēka gados, kā jaunībā. Jaunība, jaunība, sārtais vīna trauks O, kā Helga šo dziedāja, pilnu balsi, sēdēdama uz Ķesbieru Mada ratpakaļas. Un Madis klusi smīnēja ūsās un […]

Reiz mežā pie jūras dzīvoja kāds Elfiņš, kura kaislīgākā aizraušanās bija savas vecās mašīnas labošana un stutēšana. Kādas sestdienas vakarā viņš atklāja, ka zaļā golfiņa priekšējais labais lodbalsts ir nodilis, tādēļ viņš nolēma, ka svētdien pamodīsies agri no rīta, līdzi paņems vakardienas brauniju un ar pirmo autobusu dosies ceļā uz Limbažiem. Uz tuvāko pilsētu, kur […]

Pienāca mana kārta. Tāpēc devos iekšā. Laiks šeit ir dārgā vērtē. Nedrīkst tūļāties – nākamais, uz priekšu! Kā paklausīt gatava teicamniece jau stāvu. Noģērbusies. Pirms melnmatainā mediķe paspēj ar cimdotu roku norādīt uz plastmasas krēslu, kur apsēsties. Laicīgi esmu sagatavojusi apdrošināšanas polisi, ID karti un maksājumu karti. Secīgi saliekot tās starp steigā trīcošajiem pirkstiem. Taču […]

Manas dienas rit lauku skoliņā, kur Jēkabu un viņa klases biedrus gatavoju pamatskolas gala eksāmenam latviešu valodā. Veco muižas ēku, kur mācījos pati un tagad skoloju citus, pamazāk sāk ielenkt ar vien reibinošāks ziedu mākonis. Man tuvojas trīsdesmit gadu jubileja, bet jūtos kā tikko sākusi elpot. Gribas skriet līdz pagurumam un iekrist rasainā zālē, smieties […]

Vasara. Tā bija vēla vasaras pēcpusdiena. Gaiss bija pietvīcis ar smaržojošiem ziediem. Reibinoša smaržu burvība cirtās degunā kā spožas dzirksteles. Tik ļoti bija manāmi pēcpusdienas saules pieskārieni. Tie glāstīja mūsu cirtainos pakaušus un mūsu vaigi sārtojās pilni laimē. Mēs, rokās sadevušās, čalojām. Es dievināju šo sajūtu. Un tad jau arī tā likās, ka nekad šis […]

Vēls vakars. Tveice. Smaržo pavasaris. Ziedi. Nenormāls karstums. Mēs ar Uvi stāvam autobusu pieturā. Gaidām autobusu. Satvēruši viens otra roku. Es spiežu to tuvāk pie sirds. Mūsu ceļi šķirsies. Pavisam drīz. Mēs klusējam. Galvā šaudās miljons domas. Viss būs savādāk. Tikai, kas to var pateikt – cik savādāk. Uvis brauc uz jaunu dzīvi. Viņš ir […]

Sarkanais āboliņš uzziedējis. Šajā vasaras rītā viņa to sajūt uzreiz. Saule vēl tikai pošas nokost pēdējos nakts saaustos rasas pilienus, kad viņa jau ir ceļā. Vai tā būtu atmatā palaistā pļava šaipus dīķim? Vai arī guvums meklējams aizaugušās un aizmirstās muižas drupu ielocēs? To viņa vēl nezina, bet nekas. Atradīs. Ja pasteigsies, tad pirmā. Viņai […]

Saule šonakt nenoriet. Paslēpusies no skatiena tā izklāj spožu gaismas joslu gar horizontu, solot tūlīt, tūlīt atgriezties. Saulgriezis ievirpuļojis visus dejā kā vilciņus. Ugunskura mēles raujas debesīs, liesmojošām dzirkstelēm izgaismojot dejotāju piesārtušās sejas. Mēs esam šeit. Mēs esam dzīvi. Vasaras sakarsusī zeme ir dzīva. Pļavas saldā elpa ir dzīva un aicina ienirt klusi sanošajā zāļu […]

Reiz kādā saulainā pavasara dienā Ida stāvēja pie spoguļa un nepacietīgi mīņājās, kamēr mamma pina bizē viņas garos, biezos matus. Tā bija diena, kad Ida pirmo reizi viena pati grasījās doties uz skolu. Nedēļu iepriekš Ida devās viena pati uz piemājas veikalu pēc piena un cepa pankūkas. Tiesa gan, pie pankūku cepšanas klāt bija arī […]

Smaržo pēc ziepēm. Tiešām nejūtu nekādu specifisku aromātu – roze? Nedaudz lavanda, jasmīns… Nē, vienkārši ziepes. Varbūt man tā liekas tikai tāpēc, ka manas smaržo tāpat? Ai, nav jau svarīgi. Galīgi ciets dvielis. Labāk nekā slapjš un izmīcīts. Varbūt vienkārši tikko svaigs nolikts. O, rekur roku krēms! Gan jau Liene neiebildīs, ja es nedaudz paņemšu. […]

Atkūlies atkusnis gāž gar zemi kuslo tusni, slīdot tam pa trotuāra ledus bruģi, kas guļ blakus slīpai ielai. Lielais vīrs nogūlies uz muguras, bļauj, bet kājās neceļas. Laikam vienam viņam to būs izdarīt pārlieku smagi, kunga sirds pārāk spēcīgi dauza kambaru sienas, kuras no āra izklausās kā iekštelpu koncerts. Spiež sasvīdušā krekla asās pogas un […]

Šis rīts man ir iesācies agri – duša, frizūra, pēdējās mantas somā, brokastis. Pulkstenis rāda bez desmit minūtēm desmit. Tūlīt jāizbrauc, bet es vēl neesmu kārtībā. Vīram jau apavi kājās, stāv pie durvīm un dīdās. Atkal es čammājos, pat tad, kad esmu cēlusies divas stundas pirms viņa. Labi. Vēl pāris minūtes un esmu gatava. Atvadu […]

Mirst visi. Tas tā dabīgi ir un būs. No tā neviens nevar ne noslēpties, ne izbēgt. Un kad miris esi, tad kaut kur tevi ir jāliek. Jebšu latviski – jānorok. Mūsu laikos pat kapā aiziet ir dārgi, vismaz mana vecmamma to nebeidz skandināt. “Kad es nomiršu, mani sadedziniet,” – viņa ģimenei bieži piekodina. Jā, it […]

Šķiet pirmais, ko atceros ir smarža. Ziedēja liepas. Gandrīz vai aizmigu no reibinošās smaržas. Tad pēkšņi viss. Mātes balss. Ne pirmā reize, kad dzirdēju viņu kliedzam. Tikai toreiz tas bija citādāk, viņa patiešām kliedza, nevis bļāva. Kā par nelaimi, mašīnu nācās nolikt tālākajā stāvvietas stūrī. Tā iet, ja izdomā aizkavēties. – Bļeģ… jau sen vajadzēja […]

Tveicīgā pēcpusdiena spiež pie zemes katru sastapto ķermeni. Pat zvirbuļi pārtrauc deju ar savām ēnām un sīkajiem piebraucamā ceļa akmentiņiem. Zane pavada dienu valstoties mauriņā un ļaujoties ultravioletā starojuma sarkanajam pieskārienam, pamīšus urbjoties fizikas pierakstos un skaitot lidmašīnu pārlidojumus. Čerkstošs radio signāls atbaida dundurus, tā Zanei labpatīk domāt. Viņa pabīda radio antenu pa milimetru turp […]

Septiņi no rīta. Maiņas beigas. Pārģērbjos, nomazgāju rokas, paostu. Joprojām ož. Pretīgās zivis. Izeju pa fabrikas durvīm. Ir tveicīgākā diena gadā. Vēl kilograms reņģu izlīst manos sviedros. Nav tādu ziepju pasaulē… Uzlecu uz velosipēda un uzņemu ātrumu. Vēja straumē aizpeld darbdienas siļķes. Slīdu pa Grimsbijas ielām kā forele. Pie islama centra durvīm burbuļo musulmaņu bariņš, […]

“Apčī”, skaļi nošķaudās Rūta, vēl neatvērdama acis. Saules zaķi visu rītu neatlaidīgi rotaļājās uz vasaras izraibinātā septiņgadnieces deguna. Pilsētā starp akmens mūriem tāda pamošanās nekad neatgadījās. Taču te – vecmāmiņas meža namiņā katru brīvlaika dienu notiek kaut kas neparasts. Ja vēl varētu to visu paspēt pierakstīt! O, tas būtu lieliski. Diemžēl roka kā par spīti […]

Katrā valstī vienmēr ir valdījis kāds noteikts “izredzēto” ļaužu pulks. Protams, ka citviet tas atšķiras ar saviem nosaukumiem, nozīmi, uzskatiem, darbību vai lēmumiem, bet tomēr to darbību virziens ir visur līdzīgs. Šoreiz, dārgais lasītāj, es runāšu par mūsu ļaužu mūžīgo jautājumu. Proti, kādēļ latvieši neprot krēslos iesēdināt pareizos valsts vadītājus! Kā jau zināms, tad Latvju […]

Stambula, jūlija vidus, 2008. gads. Pirms krīzes laiks, mazpilsētas meitene ar iekrāto naudu pirmo reizi ārpus dzimtenes. Tveice, līst sviedri, reibinoši smaržo neaptverami lielā pilsēta. Ziedu pārsātinātais svešādums jaucas ar apdullinošiem satiksmes trokšņiem. It kā caur vatētu sienu dzirdu ekskursijas vadītāja stāstus lauzītā angļu valodā. Līdz apziņai atkļūst slavinošas rindas: Stambula – vienīgā metropole pasaulē […]

Pastaigas solī eju pa centrālo pilsētas ielu. Cilvēku uz ietves ka biezs. Ir jūlija vidus – tveice. Tikko garām pabraukusi ielu laistāmā mašīna. Ūdens acīmredzami iztvaiko kā tikko aplieti pirts akmeņi. Pār deniņiem līst sviedri. Svilpoju Uriah Heep July morning. Garāmgājēji burtiski kustina sastingušo gaisu. Garām pasteidzas jauna sieviete plānā zīda kleitiņā. Uh! Mani apdzen […]

Piejūras pilsētu literārā akadēmija aicina uz tiešsaistes nodarbību – lekciju “Vai viegli būt rakstniekam trimdā?”, kurā literatūrpētniece Inguna Daukste-Silasproģe stāstīs par trimdas autoriem un to devumu latviešu literatūrā. Pasākums trešdien, 26. aprīlī, plkst. 18. Laipni gaidīti visi interesenti! 26. aprīlī pulksten 18 tiešsaistes platformā “Zoom” ar Piejūras pilsētu literārās akadēmijas (PPLA) dalībniekiem tiksies Latvijas Universitātes Literatūras, […]

Stāvu sardzē. Jūtu vien spiedīgo sauli un sviedru upes. Blakus Salvadora Dalī gleznai uzbāzīgi smaržo ziedi. Muzeja flīzēto grīdu min tūristu bari. Tostarp arī kāda musulmaņu tūristu grupa, kura uzvedas pārāk skaļi. Cilvēki ir neiecietīgi. Velta viens otram pārmetošus skatienus un grūstās. Visai šai burzmai un neiecietībai pa vidu māksla. Cik netipiski, bet pierasti. Nauda […]

Atkal parādījās. Saule. Iespiedās logā. Bieza, karsta, spīdīga roka ar dūri atkal iesit pierē. Spilgti, asi stari skrāpē acis. Tādēļ jānovēršas no tiešā sitiena. Slikta doma. Palags ir slapjš, plāns dvielis, kurš kalpo par segu, arī ir slapjš. Acis slapjas. Tek sviedri. Visur līst sviedri. Tā sākas vēl viens rīts. Nez, kas notiek? Vai esam […]

Jūnija vidus. Tveice apķērusi manas plaukstas un ciskas, sviedrainais karstums salipis viscaur miesai. Tomēr es turpinu steigties. Man jāpaspēj. Sirds lec līdzi ritmiskās cilpās: bum, bum-bum, bum. Gaismas luksofora biezajos stiklos spēlējas ar mani. Zaļš, dzeltens, sarkans. Sarkans, sarkans, sarkans. Bum, bum-bum, bum. Elpa: saraustīta, satraukta. Mazs cilvēciņš, kurš iztikšķ sekundes manā vietā. Divdesmit, deviņpadsmit, […]

Kūpošs kartupelis jau mudīgi paspēja iemesties manā mutē, līdz vēl neviens nav piesēdies pie galda. Es tā negribēju, bet pats, ņēma un ātri apēdās! Ai, tāpat neviens jau nepamanīs! Māja smaržoja kā laimē iestigusi un bija pilna ar ēdienu un ēdājiem. Nāciet ātrāk, viss tak dziest! Nu, kur jūs? Nevienam no mūsējiem ģimenē nebija tik […]

Agrs rīts. Saule jau cepina. Liepāja. Viņš sēž. Zēns. Rit viņa trīspadsmitā vasara. Autoosta uzkarsusi kā panna. Varētu uzsist divas oliņas brokastīm. Kopš vakardienas nav ēdis. Slāpst. Telefons rokā. Saplēsta soma klēpī. Tveice pieņemas spēkā. Asfalts dvako. Piķis izgaro. Jāelpo, jāelpo. Gaisu jāvelk caur zobiem. Mati pieķipuši pierei. Pār vaigiem rit piles. Sviedri un asaras. […]

„Sev uzcēlu es pieminekli, kas nav izgatavots ar rokām…“ (Я памятник себе воздвиг нерукотворный…) – tā 1836. gadā konstatē dzejolī (Piemineklis) Aleksandrs Puškins. Viņš runā par mākslas nemirstošo spēku un ir pārliecināts, ka literārā daiļrade (kā viņa piemineklis) ir noturīgāka vērtība nekā tēlnieka akmenī vai metālā izveidots monuments tēls kāda parka stūrī. Rādās, ka viņam […]

Kira ir citāda, viņa parasti nekur neiederas, nekur nespēj atrast sev vietu, lai kur viņa ietu, tā visur jūtas lieka. Septiņpadsmit gadu garumā – viens un tas pats! Viņai nav draugu, bet varbūt tā ir pat labāk, jo visvairāk tai tīk būt vienatnē. Kira atrada patvērumu mūzikas pasaulē. Nē, tā nav nekāda saldā popmūzika – […]

Kādā mazā būdiņā pašā meža viducī dzīvoja meitene vārdā Elīza. Kopā ar savu pāragri novecojušo tēti. Bija zināms, ka mammas viņai nekad nebija bijis, tāpēc meitene velti netērēja laiku, lai to uzmeklētu. Arī viņas tētis laiku (pirms astoņiem gadiem) nekad nepieminēja. Elīza savas dienas vadīja dauzoties pa mežu. Kāpa kokos, ēda svaigas ogas, košļāja priežu […]

Reiz dzīvoja kāda sieviete. Viņai nebija ne radu, ne draugu. Ikdiena pagāja ļoti vienmuļi un ierasti. Cēlās viņa vienmēr sešos. Ieslēdza mazo lampiņu un gāja vārīt cigoriņu kafiju. Viņai pa pēdām sekoja vecais runcis. Neviens nezināja ne to, cik gadu ir viņai, ne arī viņas runcim. Divas karotītes cigoriņa kafijas, divas karotītes kaķim – kaķa […]

Kādā neparastā dienā Bens pamodās pavisam apjucis. Viņš nespēja saprast, kur atrodas. Vai tiešām vakardienas viskijs būtu pie vainas, ka pamodies viņš neatpazīst vietu, kur bijis? Bens lēnītēm cēlās augšā. Ieraugot skatu, kas pavērās pieceļoties, viņš kļuva vēl vairāk apjucis. Viņš saskatīja baznīcu, kas bija tikai kripatu lielāka par viņu pašu. Tai blakus tirgotāju bodītes, […]

Jūnija vidus. Tveice apķērusi manas plaukstas un ciskas, sviedrainais karstums salipis viscaur miesai. Tomēr turpinu steigties. Man jāpaspēj. Sirds lec līdzi ritmiskās cilpās: bum, bum-bum, bum. Gaismas luksofora biezajos stiklos spēlējas ar mani. Zaļš, dzeltens, sarkans. Sarkans, sarkans, sarkans. Bum, bum-bum, bum. Elpa: saraustīta, satraukta. Mazs cilvēciņš, kurš iztikšķ sekundes manā vietā. Divdesmit, deviņpadsmit, astoņpadsmit. […]

Vai pazīstat sajūtu, kad katru dienu kas sāp? Sāpes kas atkārtojas? Visu laiku viens un tas pats. Ar laiku vairs nešķiet kas ievērības cienīgs? Sākat tam nepievērst uzmanību un vispār ignorēt? Man reiz tieši tā arī bija. Mēnesi no vietas sāpēja galva. Katru dienu. Jā, briesmīgi, es pilnībā piekrītu, jo izjutu to uz savas ādas […]

Viss sākās uz aizsnigušas Rīgas ielas, kur ietvju nav. Tur visi čāpo pa brauktuvi. Ieskaitot mani un pāris knēveļus, kas stiepa uz muguras skolas somas. Sniegs gurkstēja zem zābakiem kā kāpostu kaceni, kurus neviens augustā nav novācis. Pārslas turpināja birt no debesīm līdzīgi posta brīdinājumam vai tumsas mierinājumam. Sniega mašīnu te neviens pēdējo nedēļu laikā […]

Mums nevajag nekādas robežas. Jo katram pieder neizsmeļama saimniecība ar govīm, aitām, vistām un cūkām. Mums nevajag nevēlamus ieteikumus. Jo mums katram ir mamma, kas prot adīt zeķes, tētis, kurš ceļ māju un zirgs, kas velk mantu. Mums nevajag piedāvājumus. Jo katram pieder lauks, kur aug kartupeļi, bietes, sīpoli, rutki un makaroni kokos. Mums nevajag […]

Tveicīgā pēcpusdiena spiež pie zemes katru sastapto ķermeni. Pat zvirbuļi pārtrauc deju ar savām ēnām un sīkajiem piebraucamā ceļa akmentiņiem. Zane pavada dienu valstoties mauriņā un ļaujoties ultravioletā starojuma sarkanajam pieskārienam, pamīšus urbjoties fizikas pierakstos un skaitot lidmašīnu pārlidojumus. Čerkstošs radio signāls atbaida dundurus, tā Zanei labpatīk domāt. Viņa pabīda radio antenu pa milimetru turp […]

Kā krāsaina sega septembra rakstā ieaužas svītrainie āboli, dāliju krāsas, kļavlapu oranžais spēks. Rudens ir gaisma, saule un dzīvības pilnbrieda prasme. Migla pārklāj pēdējā zaļuma piepildītos rītus. Rudenī viss kļūst rāmāks, piepildītāks, dodošāks. Lauki uzarti, raža glabājas apcirkņos, viss sasniedzis augstāko dabas došanas spēku. Gaisma kļūst rāmāka, saule bālganāka. Viss saplūst vienā rakstā. Viena no […]

Bērnudārzs. Pirms diviem gadiem, par šo tēmu pat nebiju aizdomājusies, jo mani tā neskāra. Tagad, kad vairs neesmu tikai sieviete, meita, vai studente, bet esmu kļuvusi arī par mammu, šis liekas svarīgi. Dzīve ir mainījusies. tagad pievēršu šādām lietām vairāk vērības. Bērnudārzs ir sāpīga tēma daudziem vecākiem. Vietu nepietiek. Tāpēc nepieciešams par to runāt un […]

„Dritvaikociņ!“ – viņa iekliedzās. Vai tas bija balsī, vai tikai viņas galvā, tas nebija tobrīd saprotams, bez lieciniekiem no malas. Kājas bija gluži stīvas, it kā sapītas. Pleci notirpuši it kā viņa tur būtu gulējusi jau ļoti ilgi. Kāpēc viņa guļ? Kāpēc viņa guļ ar kājām gaisā? Viņa atvēra acis un nespēja noticēt tam, ko […]

Naktī Lote ir sapņojusi par to, ka ēd mammas gatavoto sacepumu. Pamostoties viņai šķiet, ka vēl joprojām jūt biezpiena kārdinoši brūnās garoziņas un viegli skābenās dzērveņu sulas atbalsis uz savas mēles. Izsalkums kairina viņas mazo puncīti, un meitene, veikli apģērbdamās, noskrien no otrā stāva guļamistabas lejup. Tur virtuvē jau rosās viņas māmiņa. Abas apmainās ar […]

Gurķi viņš pirmo reizi ieraudzīja bilžu ābecē pie burta C – “cucumber”. Divi zaļi kāti, puse no viena sagriezta ripiņās, kam vidū zvaigznes formā izkārtojušās sēklas – zvaigznes. Tā kā  to zīmē multfilmās, bet ar kosmosu tām nebija nekāda saistība. Taču gurķi viņam labāk garšoja marinētie – čīzburgerā starp sieru un baltmaizi. Svaigo mamma deva […]

Felklainu salu prezidenta meita Leila Harumi, kas nesen bija sasniegusi pilngadību, gulēja dziļā miegā. Tumsā pie viņas gultas pielavījās četri melnos formastērpos ģērbti vīrieši. Sagrāba viņas rokas un kājas, aizspieda muti un injicēja plecā gaiši zilu šķidrumu. Meitenes ķermenis sākumā sastinga un tad saļima. Pēc zināma laika Leila pamodās ar milzu galvassāpēm, ieslēgta šaurā, nodrupušā […]

Eseja Jura Alunāna stilā Kopš sensenām dienām cilvēki ir gājuši viesos cits pie cita. Runājušies, rājušies, dziedājuši un visādi valodu lietojuši. Tagad pienākušas dienas, kad cilvēks ar cilvēku tikpat kā nesarunājas. Kur tad sarunāsies, ja nemaz nesatiekas. Tagad katrs sēd savā mājā kā cietoksnī, katrs savā gultā kā putnēni savā ligzdā un pie citiem ciemos […]

“Mēs vienmēr esam tavā rīcībā”, – tā sākas kārtējā ātro kredītu reklāma. Lai paņemtu kredītu, vairs pat nav jāiziet ārā no mājas. Nekur nav jāiet. Nauda pati atnāk pie mums, jo atrodas viena klikšķa attālumā. Mārketings, menedžments, simbolu un krāsu semiotika – sarežģīti jēdzieni, kas parastajam cilvēciņam varbūt nemaz nav saprotami, taču tik vitāli svarīgi […]

Pilsēta – ir kustība, steiga, ātrums, apjoms, pūlis. Lauki – pavisam kas cits: miers, klusums, skaistums, svaigs gaiss, daba. Man patīk dzīvot pilsētā. Taču, kad esmu no tās nogurusi, nekur nevar tik labi atpūsties kā laukos. Nevajag jau braukt nekur tālu. Nedaudz ārpus pilsētas un jau jūtu – ir tas ko vajag! Ir brīvība, miers, […]

Tie, kas dzimuši un auguši Latvijā, ne vienu reizi vien būs redzējuši īstenu Latvijas gotiņu tās dabiskajā skaistumā. Tā vien gribas mazo teliņu pabužināt, atgādināt, cik skaistas tam actiņas un mīlīgs purniņš. Taču laiki mainās. Šodien arvien biežāk ne tikai gotiņas, bet pat telēni sastopami kāda citā formātā. Tik savādi, ka pārspīlēti neatpazīstamā paskatā vairs […]

Var jau būt, ka mēs, latvieši, esam tik maza tauta, ka uzskatīt latviešu valodu par kaut ko lielu un vērtīgu, ir lieki. Es tā nedomāju. Taču mani izbrīna tas, cik daudziem cilvēkiem latviešu valoda, valsts valoda, neko daudz nenozīmē. Mani iekšēji aizvaino tas, ka dzirdu latviešus savā zemē runājam svešā mēlē, lai tikai nemitīgi pielāgotos […]

Pērn, no maija līdz jūnijam ikviens liepājnieks bija aicināts apspriesties par vairāku liepu nociršanu Raiņa ielā. Arī es, būdama liepājniece, tam pievērsu uzmanību. Ja reiz man atļauts spriest un lemt, tad arī to darīšu. Par Raiņa ielas liepām viss beidzās tā, ka izlēma tās nocirst. It kā dēļ drošības. No vienas puses – tā tas […]

Nesavtīgi palīdzēt citiem, tas ir brīnišķīgi. Vai vienmēr šī ir pareizā izvēle? Kāpēc ir tik grūti kādam atteikt savu palīdzību? Galu galā, mēs taču arī esam tikai cilvēki, kuri nevar katru mīļu brīdi kādam palīdzēt. Vispirms Tu piekrīti draudzenei vai draugam izpalīdzēt, rīkojot dzimšanas dienas ballīti. Reizēm piekrīti darba kolēģiem aizvietot viņus, lai gan pašam […]

Pilsēta – tā ir kustība, steiga, ātrums, apjoms, pūlis. Lauki ir pavisam kas cits – miers, klusums, skaistums, svaigs gaiss, daba. Man patīk dzīvot pilsētā, taču, kad esmu no tās nogurusi, tad dodos atpūsties laukos. Nevajag braukt nekur tālu. Nedaudz ārpus pilsētas un jau jūtu – ir! Ir brīvība, miers, plašums, klusums. Zūd steiga, sirds […]

Standartizācija un kārtība. Parunājam par ko abstraktu un reizē pavisam konkrētu? Parunājam tā kā runā 21. gadsimts. Labi? Kurp virzās civilizēta sabiedrība, kuras pamatnoteikums ir kalpošana standartiem? Mākslinieciskā jaunrade, individualitāte un oriģinalitāte tiek izskausta. To pierāda jaunā izglītības sistēma ar savu kompetenču izglītību, kas negarantē jaunu, spīdoši medainu nākotni. Tā ir eksperiments, kuras sekas neviens […]

Kā katru dienu, kad darbi nesokas, stāvu pie loga un vēroju dažādus kustoņus. Vairums no tiem divkājaini, dažādos augumos un skaļuma režīmos. Turpat līdzās arī trīskājaini un četrkājaini. Pēdējie divi redzami gandrīz vai katras daudzdzīvokļu mājas sētmalītē. Apbrīnojami zaļi dzīvojot tālāk. No gada uz gadu. Jā, Liepājā kaķu ir daudz. Uz katru no tiem arī […]

Tehnoloģijām mūsdienās esot ļoti liela nozīme un milzīga ietekme visās jomās. Ak tu, dieniņ! Visi baksta ritināmos ekrānus, kas sēž katram kabatā. Vēl cilvēkam pieder dators, planšetdators un citas ierīces bez kurām nevar iztikt un kas ir svarīgākas pat par pusdienu ieturēšanu. Bērni un jaunieši šīs ierīces izmanto daudz vairāk nekā pieauguši cilvēki. Lai gan […]

Strādāju zvanu centrā. Zinu kas ir nepamierināti klienti. Sūdzētājs nav priecīgs un saspringst brīdī, ja attiecīgā nodaļa (kurai jāatbild) netiek galā ar sūdzību skaitu un klientiem sniedz pārāk vienkāršu un iestudētu problēmas risināšanas veidu. To pašu, kuru visi pazīst ar nosaukumu „tiec galā pats“. Manuprāt ir nepieciešams katram klientam atrast individuālu pieeju. Diemžēl lielie uzņēmumi […]